Aija ir skaista četrdesmitgadīga sieviete, kura viena audzina divus bērnus. Taču, lai cik daudz viņa arī strādāja, galus nekādi nevarēja savilkt.
Aija ir skaista četrdesmitgadīga sieviete, kura viena audzina divus bērnus. Taču, lai cik daudz viņa arī strādāja, galus nekādi nevarēja savilkt. Tāpēc viņa ar draudzeni Liju, tāpat kā daudzas vientuļās mātes, bērnus atstāja vecmāmiņas ziņā, bet pašas aizbrauca peļņā uz Skotiju.
Sākumā draudzenes strādāja vienā viesnīcā, bet pēc diviem mēnešiem viņu ceļi šķīrās — Liju nosūtīja darbā uz citu viesnīcu (aptuveni 100 kilometru tālāk).
Amizants pāris
Brīvajā laikā Aija ar jauniepazītajām draudzenēm devās uz vietējo kafejnīcu. Jau pirmajā reizē pie viņu galdiņa piesēdās omulīgs, apmēram 60 gadu vecs neliela auguma korpulents vīrelis. Kā Aija saka: “Es viņu padusē varēju pasist!”. Turpmākajās tikšanās reizēs viņš vairāk vērības pievērsa tieši Aijai, un vēlāk viņi jau satikās divatā. Amizantais pāris kopīgi apmeklēja dažādus pasākumus, brauca ekskursijās. Intīmās tuvības gan starp viņiem nebija. Pateicoties jaunajam draugam, Aija iepazina un daudz vairāk uzzināja par līdz šim svešo zemi.
Kad Aija atvaļinājumā devās uz dzimteni, viņas uzticamais pavadonis bija nopircis dāvaniņas gan viņas bērniem, gan mātei. Aijai aizkustinājumā pat asaras saskrēja acīs.
“Lūk, tur ir mana māja!”
Reiz Aija savam draugam teica: “Aizved mani pie sevis, gribu redzēt, kur tu dzīvo!”. Kavalieris aizbildinājās, ka mājā esot liela nekārtība, bet Aija solīja viņam palīdzēt visu sakārtot, izmazgāt, taču viss velti. Viņš tik solīja to izdarīt vēlāk. Tomēr pēc kāda laika vīrietis teica: “Šodien es tev parādīšu, kur dzīvoju!”. Viņi mašīnā brauca apmēram piecdesmit kilometru, pēc tam ar pacēlāju — augstu kalnā. Tad mazais vīrelis kā Napoleons ar roku norādīja uz lejā esošajām mājām un teica: “Lūk, tur tā, ar sarkano jumtu, ir mana māja!”. Aija gan lāgā nesaprata — kura, jo kalna pakājē bija ap simts māju.
To, kur Aijas kvēlais pielūdzējs strādāja, viņa tā arī neuzzināja, bet to, ka viņš ir turīgs un dāsns, viesstrādniece izbaudīja katrā tikšanās reizē. Kad viņš vēlāk vēlējās arī intīmu tuvību, sieviete pārtrauca ar viņu tikties. Aija viņu pieņēma tikai kā draugu un nespēja iedomāties sevi gultā ar vecu, mazu resnīti.
Savaldzina arī draudzeni
Kad Aija pēc pusgada devās mājup, viņai pievienojās arī Lija. Draudzene sajūsmināta stāstīja, kāds kvēls pielūdzējs viņai gadījies — interesants, labsirdīgs, dāsns neliela auguma vīrelis. Kad Aija noraksturoja sava drauga izskatu, draudzenes saprata — abām bijis viens un tas pats pielūdzējs. Abas bija redzējušas vienas un tās pašas upes, kalnus un ielejas — tikai katra citā reizē. Draudzenes kvēlajam mīlniekam tā arī neatklāja, ka zina viņa noslēpumu.
— Lai kāds ir šī piedzīvojuma iznākums, to atceroties, man kļūst silti un gribas pasmaidīt. Sava skotu drauga klātbūtnē jutos apbrīnota, lutināta, dievināta sieviete, — saka Aija. — No latviešu vīriešiem šādu uzmanību līdz šim gan neesmu baudījusi.
