Nesauciet mani par Ainas kundzi, Sauciet par Ainu Margarēti — man ļoti patīk mans otrais vārds, — tā, pirmoreiz tiekoties, saka šarmantā un enerģiskā 90 gadu vecā dundadzniece Aina Margarēte Pūliņa. Darba mūžs aizvadīts kā medicīnas māsai Ventspilī, pēc tam atgriezusies bērnības pilsētā Dundagā un strādājusi tur par gidi. Jaunībā bijusi vieglatlēte, pieccīņniece, startējusi lauku jaunatnes sporta biedrības “Vārpa” izlasē, 1990. gadā senioru mačos kļuvusi par Eiropas čempioni savā vecuma grupā. Tiekoties viņai rokās ir nūjas — ar tām joprojām ik dienas tiek nosoļoti trīs kilometri pa Dundagas ceļiem un takām. Taču mūža aizraušanās ar sportošanu sākās… tieši veselības dēļ.
— Jums ir pamatīga sportošanas vēsture līdz pat Eiropas senioru mačiem. Kā sākāt sportot?
— Mans sākums bija vēls —17 gados. Es tolaik slikti jutos, bija vielmaiņas traucējumi, astma. Vecāki saprata, ka jādara kaut kas. Mans toreizējais sporta skolotājs Kajaks teica: “Tev, meitiņ, ir jāskrien. Tad būs labi.” Tā es sāku skriet. Vēlāk, jau pēc aktīvā sporta laika, daudz organizēju arī citus sporta pasākumus — mums bija stafete Ventas garumā: sākot no maza purviņa, kur tā iztek Lietuvā, līdz pat ietekai jūrā. Tā es kustos līdz pat šai dienai.
— Citi sen būtu teikuši: ko nu es. Kāpēc jums savā vecumā joprojām ir svarīgi sportot?
— Man patīk kustēties. Kustība ir veselība. Es patiesībā par to nemaz daudz nedomāju, man tāds raksturs — vienmēr gribas kustēties, kaut ko darīt, kaut kur iet. Tagad, kad jau tuvāk simtam, iešana ir lēnāka, bet vienalga man patīk. Agrāk, protams, varēju augstāk pacelt roku un kāju, tagad tā kaut kur aizķeras, bet arī tas ir interesanti.
— Kāpēc tieši nūjošana?
— Nūjošana jau tāda samērā moderna nodarbošanās — daudzi tagad ar to nodarbojas visā Eiropā. Bet tas ir arī veselīgi un man piemēroti — ar vecumu likumsakarīgi parādās muguras, ceļu locītavu problēmas. Skriet kļūst grūti, bet nūjot varu, un tas ir mans kustību veids. Nūjojot jau ir četri atbalsta punkti, kas sadala slodzi — vieglāk kā mugurai, tā ceļiem, locītavām. Nūjošana ir ļoti laba un pieejama jebkura vecuma cilvēkiem — tiešām iesaku!
— Nav tā, ka liels nogurums, sāp muskuļi pēc garākiem gabaliem?
— Nē, nav. Muskulis sāk sāpēt tikai tad, ja tam uzdod papildu darbu vai kādu nebijušu darbu. Man trīs kilometri ir pierasti, tā ir ikdiena, un es to nejūtu kā slogu.
— Ne tik sen — pirms desmit gadiem — vēl piedalījāties Eiropas mačos.
— Jā, esmu savā vecuma grupā arī senioru Eiropas mačus uzvarējusi. Man patika braukt — varēja gan izbaudīt sportošanu, gan apceļot citas zemes. Protams, bija arī jāstrādā, lai rezultātu saglabātu savā vecuma grupā.
— Ko jūs teiktu, kāpēc cilvēkiem jāsporto?
— Jākustas ir visiem. Manā gadījumā kustēšanās, ūdens dzeršana un smiešanās ir tās trīs lietas, kas joprojām uztur enerģiju. Arī tas, ka tik daudz gaiša un laba ir visapkārt. Protams, zināt un darīt nav viens un tas pats. Jums jebkurš pateiks, ka vajag kustēties un kas ir veselīgi, bet iesākt to darīt jau ir grūtāk. Lai sāktu regulāri kaut ko darīt, atrastu sev laiku, to saplānotu — tas ne katram izdodas. Tas ir grūtākais, ja nav bijis ieaudzināts no bērnības. Bet jāmēģina!
— Un ko jūs sacītu laikabiedriem un jaunākiem senioriem, kuri sportošanai met ar roku un saka — ko nu manos gados…
— Ja kustas, veselība uzlabojas jebkurā vecumā. To ļoti labi var sajust. Man nu jau ir otrādi — es nejūtos labi, ja neesmu kādu dienu vai divas kaut ko darījusi, gājusi ar savām nūjām. Man tā ir nepieciešamība — izkustēties. Tā kā organisms ir pieradis pie slodzes, tas pats pieprasa kustību — bet tā slodze saglabā organismu. Un tā ir tā veselība, par ko runājam un kuru katrs vēlamies saglabāt iespējami ilgi.
— Vai tad slinkumiņš kādreiz neuznāk?
— Slinkumiņš nav slinks, šad tad ierodas — ārā lietus līst, vējš pūš, kāpēc iet slapināties. Taču esmu tikusi līdz deviņdesmit gadiem — man ir izstrādājusies nepieciešamība kustēties un nav vairs grūti sevi organizēt.
Es arī nejūtu, ka sevi piespiežu — vēlos kustēties, un man patīk tas, ko daru. Turklāt izkustēties ikdienā var ļoti vienkārši — kamēr no rīta skaties, kāds ārā laiks, vari pāris reižu ar rokām atspiesties pie palodzes, stiprinot roku un plecu muskulatūru, pieturoties kaut kur, var pavēzēt arī kājas. Pat skatoties televizoru, var pacelt kājas un atdarināt — kā ar riteni braucot. Man arī velotrenažieris ir mājās — tad uzkāpju uz tā un braucu.
Esmu pārliecināta — lai izkustētos, laiku var atrast jebkurā brīdī. Kamēr vien var pakustēties.
— Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri nesporto?
— Žēl. Varēja jau pakustēties. Es zinu, ka cilvēki ir dažādi un arī raksturi atšķirīgi. Bieži iezogas doma — varbūt rīt… tam vienkārši jātiek pāri.
