(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 27. septembra numurā.)
Vēstures liecinieki jūrā
No dabas takas rezervātā mūsu ceļš ved uz Mazirbes jūrmalu. Romantiskie piekrastes lībiešu ciemi — Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide — ir valsts pierobežā. Tajos, tāpat kā mūsu leišmalē, kā Latgales pierobežā, ir ārkārtīgi sarucis iedzīvotāju skaits. “Dažos ciemos ziemā dzīvo pat tikai trīs četri cilvēki,” saka Dace Samīte, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas direktore.
Gandrīz visu šo ciemu jūrmalās šovasar izbūvēti jauni stāvlaukumi, tajos ierīkoti informācijas stendi, noejas uz jūru. Lai tūristus nemaldina ceļš, kas no nesen uzbūvēta stāvlaukuma ved pāri kāpām pie jūras, Dace Samīte skaidro, ka tas ir zvejnieku ceļš. “Bieži no vietējiem saņemam sūdzības, ka piekrastē ir transportlīdzekļi, bet parasti izrādās, ka tās ir zvejnieku, kuri nodarbojas ar plašpatēriņa zveju, automašīnas,” stāsta Dace Samīte. “Vietējie ir acīgi.” Dace vērš uzmanību uz tālāk jūrā redzamajām steķu paliekām, tie esot būvēti pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Kādreiz, Ulmaņa laikā, tas bijis diezgan izplatīts veids, kā rast mēslojumu lauksaimniecības zemei. “Tolaik tāda bija lauksaimniecības politika — jūras mēslus jeb aļģes zvejoja un lika uz lauksaimniecības zemes kā mēslojumu. Cik tas bija lietderīgi un praktiski, grūti spriest. Manuprāt, vienas no skaistākajām šo steķu paliekām ir Košragā,” stāsta Dace Samīte.
Kāpas veidojas ātri
Mazirbes jūrmala ir labs piemērs tipiskai Baltijas jūras piekrastei. Smiltis no Lietuvas puses virzās uz Kolkas raga pusi un vētru rezultātā izmet piekrastē, tā veidojas jaunās kāpas. “Šīs kāpas veidojušās kopš 2005. gada vētras, kad vecās kāpas nopostīja ūdens un vējš. Kāpas labvēlīgos apstākļos atjaunojas samērā ātri. Kurzemes piekrastē no Mazirbes līdz Ventspilij ir gandrīz nepārtraukts priekškāpu valnis, garākais Latvijā. Visaugstākā priekškāpa izveidojusies Irbes upes grīvas rajonā,” stāsta speciāliste.
Dace norāda uz mazajiem pauguriņiem, kas veidojas pirms lielajām kāpām jūras pusē — tās ir embrionālās kāpas. “Šīs mazās kāpas vispirms iekaro graudzāles, ja ir cilvēku noslogotas pludmales, kā, piemēram, Jūrmalā, tad šādas embrionālās kāpas neveidojas,” teic Dace Samīte. “Taču Slīteres nacionālā parka teritorijā tās ir ļoti skaistas. Laika gaitā tajās uzkrājoties aizvien vairāk smiltīm un augiem, veidojas lielās baltās priekškāpas. Tas ir mūsu lielais darbs — šo visu pieskatīt un stāstīt cilvēkiem, kāpēc tas ir svarīgi.”
Ulmaņlaika kārkli
Dace stāsta, ka liela daļa no augiem, kas aug kāpās, nekur citur nav sastopama. Piemēram, kāpu kviesis iekšzemē nebūs sastopams, jo tam nepieciešams, lai smiltis kustas — ar vēja palīdzību appūš ceru, tikai tad augs var sakņoties un augt. Ja smilšu kustība apstājas, kāpu kviesis vairs nejūtas labi, ceri nezaļo un citi augi to spēj izkonkurēt. Piekrastes augi ir ļoti pielāgojušies šai dzīves videi — gan sāļajam ūdenim, lielajam vējam, karstumam. Kāpu zonā bieži sastopama pelcīšu honkēnija jeb biezla-
painā sālsvirza. Šiem mazajiem augiem ir pat vairākus metrus garas saknes, kas sasniedz gruntsūdeni. Interesants stāsts Dacei Samītei ir par jūrmalā augošajiem kārkliem. “Tie ir sastopami gandrīz visā jūras piekrastē, taču tā nav savvaļas suga,” atklāj speciāliste. “Kādreiz, Ulmaņlaikā, Meža dienās šos augus stādīja piekrastē. Tolaik to darīja, lai samazinātu piekrastes noskalošanos. Kārkliem ir gana plaša sakņu sistēma, un tie ir labi iedzīvojušies.”
Iekāpt putnu
straumē
Jaunais, šovasar uzbūvētais putnu vērošanas tornis ir pēdējais mediju dienas programmā plānotais apskates objekts.
“Pavasarī — aprīlī, maijā — te gandrīz straumēm gar pašu degunu iet dažnedažādi putni,” stāsta zoologs Vilnis Skuja. “Kāds klātbūtnes efekts, un sajūta, ka var gandrīz vai iekāpt tajā putnu straumē, ir neaprakstāma! Pavasarī stundā te pāri lido vairāki desmiti plēsīgo putnu, tik daudz nekur citur Latvijā tā nav. Putni cenšas līdz pēdējam lidot virs sauszemes, un Kolkas raga galā viņi sakoncentrējas — to sauc par pudeles kakla efektu. Pirms lidot uz Pērnavas pusi, putni apstājas te. Daļa mazo putnu nelabvēlīgos laikapstākļos izvēlas ceļu turpināt gar piekrasti.” Zoologs atklāj, ka sauszeme putniem ir liels atbalsts lidojumā — no zemes augšup ceļas siltais gaiss, un tas palīdz lidot. Bet virs jūras, īpaši pavasarī, kad tā auksta, lidot esot smagi. Labi, ja ir ledus, kur nolaisties, atpūsties, tomēr attālums nav tik liels, lai sagādātu putniem problēmas.
“Šeit redzami gandrīz visi putni, kas vien ir Latvijā,” teic Vilnis Skuja. “Man pašam interesantākie šķiet jūras ērgļi. Vērot putnus Kolkā ierodas arī ārzemnieki, zinu, ka no Skotijas jau desmit gadu brauc kāds vīrs. Viņš uzskata, ka Eiropā nav labākas vietas, kur vērot putnus. Atbrauciet kādreiz aprīlī, redzēsiet paši.”
***
Kaut kas īpašs ir Kurzemē, vienā no mūsu mazās Latvijas skaistajām vietām, un katrs to noteikti izjūt citādi. Atzīšos, ka rudenī šajā Kurzemes daļā nebiju bijusi un ar lielu gandarījumu secināju, ka tieši šis brauciens manā Latvijas izjūtu puzlē bijis viens no trūkstošajiem gabaliņiem. Latgales sirsnīgajam savvaļīgumam, Vidzemes nobriedušajam prātīgumam pievienoju Kurzemes filosofisko apcerīgumu. Taču, kā jau teicu, katram ir citādas izjūtas. Kādas ir jūsējās? ◆
