Desmit gadu, 135 miljoni latu, 40 tūkstošu kvadrātmetru platības līdzvērtīgi ēkai, kuru iecerēts saukt par Latvijas Nacionālo bibliotēku jeb Gaismas pili. Gaismu šajā drūmajā ēkā ienest var tikai cilvēki, bet, šķiet, ka tieši viņi to necenšas darīt.
Tā vietā, lai Latvijas galvaspilsētā būtu piekļuve vispamatīgākajiem materiāliem, saistītiem arī ar valsts vēsturi laikmetu griežos, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadība, pirms pārcelties uz jaunajām telpām, cenšas atbrīvoties no “apputējušiem krāmiem” jeb daļas veco avīžu un žurnālu, kā arī grāmatu. LNB informācijas resursu attīstības ekspertes Aivijas Evertes teiktais — “(..) Saturs bija morāli novecojis un nepieņemams lielākajai sabiedrības daļai. (..)” — tiešām atgādina par baisajiem komunistiskā režīma gadiem vai rindām no Džordža Orvela grāmatas “1984”. Padomju Latvijas laikā cenzūras dēļ bibliotēkās likvidēti miljoniem avīžu un grāmatu eksemplāru, un šis process nebeidzas arī pēc neatkarības atgūšanas, turpinās līdz pat šai dienai.
Kurš nosaka, ir lēmējs par to, kuru grāmatu, avīzi mest laukā, kuru vērts atstāt? Vai tik tai nevajadzētu būt kultūras ministrei? Bet kur nu! Vai tik tā nebija kultūras ministre, kas Latvijas Neredzīgo bibliotēkai uzdāvināja krāšņi ilustrētas grāmatas? Vai viņa, vēl būdama Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja, nenosauca daļu Latvijas iedzīvotāju par stulbeņiem un žurnāla “Rīgas Laiks” devumu Latvijas inteliģencei par pašapmierināšanos?
Cilvēkam, kuram nesāp sirds par izmestām grāmatām, jo vietā taču varēs nolikt skaistākas, daži miljoni vienību lasāmvielas ir tikai krāmu kaudze istabā. Tādas grabažas nevar likt smukajā mājā. Lai gan, ceļot jauno bibliotēkas māju, tika solīts, ka tajā būs vairāk vietas kā vecajās telpās, kuras izvietotas sešās atsevišķās ēkās Rīgā, bet dzīvē pierādījies pretējais. Pretējais pierādījies arī attiecībā uz latviešu paradumu krāt un nolikt ar domu: ja nu noder. Tāpēc nākotnē tie daži, kuri tomēr izvēlēsies pētīt pagātni, visticamāk, uzdursies baltajiem plankumiem, jo materiāli par kādu notikumu lielākajā informācijas krātuvē Latvijā nebūs atrodami. Te gribas teikt: paaudzei, kura ignorē vēsturi, nav pagātnes un nākotnes.
Rakstītā vārda nīdējus nevajag meklēt Rīgā. Tepat Aizkrauklē ik nedēļu līdzās atkritumu tvertnēm, kopā ar vecajām mēbelēm, koka logu rāmjiem, kaudzēs sakrautas arī grāmatas. Interesanti, ka tās drīz vien pazūd, pirms no rīta ierodas atkritumu savācējmašīna. Kādai sabiedrības daļai tā tomēr vēl ir vērtība.
