Ķirbju glabāšanas ilgums atkarīgs ne tikai no to novākšanas laika, bet arī no tā, vai tie vākti rūpīgi un vai saņēmuši pietiekami daudz saules.
Ķirbju glabāšanas ilgums atkarīgs ne tikai no to novākšanas laika, bet arī no tā, vai tie vākti rūpīgi un vai saņēmuši pietiekami daudz saules.
Ķirbim jābūt labi nobriedušam — droši var griezt nost, kad kātiņš ir stingrs, sāk pārkoksnēties un ķirbī ar nagu nevar iespiest bedrīti. Labāk to darīt pilnā vai vecā mēnesī. Kaut gan labi nobriedušam ķirbim salna nekaitē, labāk tos noņemt jau pirms salnām. Ķirbjus novieto mājas dienvidu pusē uz balkona vai uzliek uz saulainākās palodzes un apsauļo, nobriedina. Ķirbi ieteicams glabāt uz tā sāna, uz kura tas audzis dobē. Glabāšanas laikā nav vēlams to aiztikt.
Ķirbjus noliek vēsā vietā. Glabātiem siltumā uz skapja, ķirbī sāk dīgt sēklas, un augļi bojājas.
Visātrāk ieteicams apēst sulu ķirbjus. Kavbūzim ir salda sula, bet, tiklīdz sēklas sāk nobriest, garšas īpašības pasliktinās. Rožu, meloņu, medus ķirbju glabāšana ir atkarīga no to nobriešanas pakāpes. Tie var glabāties līdz martam, aprīlim, bet tad arī šiem ķirbjiem garšas īpašības sāk zust.
Līdz vēlam pavasarim un pat līdz nākamajai ražai glabājas ķirbji, kuriem ir blīvs mīkstums, maz sulas un stingra miza. Tādi ir tievie garie “Butternut” grupas ķirbji, piemēram, “Tahitian”, “Žemčužina”, “Muscade de Provence””, Habarda ķirbju grupa ar grubuļainu mizu, piemēram, “Green Hubbard”, “Golden Hubbard”, “Marina di Chioggia”, dziednieciskie ķirbji “Ushiki—Kuri”, “Turk”s Turban” un arī mazie ķirbīši “Amazonka”, “Sviesta Ciba” u. c. (“Dārza Pasaule”)
