Astrīda (vārds mainīts — aut.), kurai nu jau krietni pāri sestajam gadu desmitam, ir enerģiska optimiste, viņas dzīvesprieks ir apbrīnojams, lai gan mūžs gana raibs. “Ja ir kalns, tad, loģiski, pēc tam ir ieleja,” spriež Astrīda. “Tāpat ir dzīvē — labāki posmi mijas ar ne tik labiem.”
Sentimentam
neļaujas
“Tu skaties uz mani un redzi septiņdesmitgadīgu tanti, taču es jūtos jauna, nu tā ap trīsdesmit,” teic Astrīda.“Jaunībā biju dulla un traka — tā par mani teica radi un draugi. Domāju, kļūšu vecāka, prātīgāka, bet še tev! Nekā tamlīdzīga.” Astrīdas kundze teic, ka, gadiem ejot, sirds nebeidz ticēt un cerēt.
“Šad tad arī mani pārņem sentiments, tad lasu dzeju. Mana mīļākā četrrinde ir :
“Cik ilgi vairs, un baltie sniegi sasnigs zaros,
Un skarbie vēji atšalks atpūsties uz tiem.
Vai tas, kas neatnāca senos pavasaros
Vairs atbridīs caur ilgo gadu puteņiem?”, nopūšas Astrīda. “Bet ilgi tādām jūtām neļaujos, jo dzīvojam tikai vienreiz, nav ko skumt un bēdāties, no tā jau labāk nepaliek.”
Mīlestība ilgst desmit gadu
Dzīve sašūpojās, kad Astrīdai bija ap piecdesmit. “Ar vīru Vilni izšķīrāmies jau pirms gadiem piecpadsmit,” stāsta kundze. “Naidu uz viņu neturu, lai gan viņš aizgāja grūtā brīdī — dēls bija ļoti slims, un es visu brīvo laiku pavadīju pie viņa slimnīcā. Vīram uznāca krīze, sagribējās dzīvi sākt no gala, justies jaunam — aizgāja pie citas, divdesmit gadu jaunākas. Bija abiem tāda liela mīlestība! Nodzīvoja kopā desmit gadu, un tad viņai sešdesmitgadīgu veci vairs nevajadzēja. Izmeta no dzīvokļa tādu, kā stāvēja. Nāca pie manis kā nopērts suns, bet man jau viņu vairs nevajadzēja. Pašlepnums neļāva pieņemt atpakaļ.”
Piemērota
kandidatūra
Pēc vairāku gadu vientulības Astrīdai apnika dzīvot vienai, gribējās kādu, par ko parūpēties. “Veci cilvēki nereti nolemj iegādāties suni, kaķi vai kādu citu mājdzīvnieku, bet es izlēmu atrast jaunu dzīvesbiedru,” smej kundze. “Sāku regulāri pētīt iepazīšanās sludinājumus. Pēc kāda pusgada paveicās — vismaz tobrīd tā domāju. “Vīrietis pensijas vecumā vēlas iepazīties. Ir sava lauku saimniecība.” Astrīda piezvanīja, aprunājās, un Alberts šķita piemērota kandidatūra. Vienkāršs lauku vīrs no Latgales. “Pāris mēnešu zvanījām viens otram, un tad viņš mani aicināja pie sevis. Tā — pavisam,” atceras Astrīda. ““Esam jau gana veci, dzīvē visu pieredzējuši, ko tur daudz domāt — kopā būs vieglāk,” teica Alberts. “Mājai vajag saimnieci, man cilvēku, ar ko aprunāties.” Ilgi nedomāju — savācu mantas no īrētā mitekļa un devos uz Latgali.”
Ēd kopā ar kaķiem
“Alberts mani sagaidīja autobusa stacijā. Nekā spoža jau nav — nodomāju, viņu ieraugot, bet variantu arī nav. Vīrs kā jau lauku vīrs — pelēkā ziemas jakā, padomjlaiku ausainē,” stāsta Astrīda. “Iegājām vietējā veikalā, un Alberts nopirka pārtiku — konservus, maizi, desu un sīvo. Pudeli bravūrīgi likdams somā, skatījās, kā es reaģēšu. “Nu ir gan bezkauņa,” nodomāju un sāku prātot, kur esmu iekūlusies. Īpaši runīgs Alberts nebija, bet tas man tīri labi patika.”
Sākās dzīve Latgalē. Jo ilgāk Astrīda tur dzīvoja, jo vairāk īpatnību Albertā atklāja. Dzert viņš dzēra reti, bet, ja dzēra, tad ilgāku laiku pazuda. “Kur lai atrod ideālu — nodomāju un samierinājos ar viņa īpatnībām,” atceras kundze. “Piemēram, pārsteigums man bija mūsu pirmajā kopīgajā maltītē. Alberts ēda, un viņam pievienojās abi viņa kaķi — Muris un Melnis. Tā viņi ēda — trijatā no viena šķīvja, es sēdēju iepretī un skatījos, atminoties “Hameleonu rotaļās” vai kādos citos seriālos redzētās ainas ar vakariņām sveču gaismā. Bet nekas — pieradu. Vēl viņš nemazgāja rokas un arī pats nemazgājās. Kad brokastīs Alberts lobīja cieti novārīto olu, uz tās palika melni nospiedumi.”
Seriāli noder
Sniegs kusa, tad arī kļuva redzams, cik ļoti saimniecībai trūcis īsta saimnieka roku. Ābeļdārzā bija pamatīgi džungļi. Tiklīdz sniegs netraucēja, Astrīda ierakās darbos. Neredzēja ne rīta, ne vakara, ne pašu mājas saimnieku. Alberts pabrīnījās par jaunās saimnieces aktivitātēm, bet, kā vienmēr, neko neteica. Kaimiņmājās sāka dārza darbus, bet Alberts pat negrasījās uzart zemi. Astrīda ņēma lāpstu un gāja rakt, kaut kas taču jāiestāda, laukos dzīvojot, grēks pirkt augļus un dārzeņus.
Maijā Alberts caurām dienām zvilnēja pie malkas šķūnīša. Tāpat vien, neko nedarot. Abi kaķi izlaidušies gulēja līdzās. Cēlās viņi tikai tad, kad par sevi atgādināja rūcošais vēders. “No šīs dzīves mani pamodināja kārtējā meksikāņu seriāla epizode, tie seriāli tomēr kaut kam der,” smej Astrīdas kundze. “Skaisti uzklāts pusdienu galds, skaisti cilvēki. Bet kas man? Netīrs vīrišķis un divi noplukuši kaķi! Biju taču pelnījusi ko labāku.”
Jauns fotoalbums
Kad Albertam uznāca kārtējais “plosts”, Astrīda savāca mantas un devās atpakaļ uz dzimto pusi. “Man jau nebija, kur palikt, labi, ka pagastā piešķīra nelielu dzīvoklīti, bez siltā ūdens, apkures,” atceras Astrīda. “Tas bija labs laiks — ar pensiju, kaut grūti, bet iztiku, skatījos seriālus, lasīju luburomānus ar laimīgām beigām, šķirstīju fotoalbumus un domāju — vai tā ir visa mana dzīve? Un ko tagad varētu nofotografēt? Vientuļu vecu sievieti?”
Kādu vakaru notika tas, ko Astrīda zemapziņā varbūt gaidīja kopš atgriešanās no Latgales. Pie viņas dzīvokļa durvīm klauvēja. Tā nebija ne kaimiņiene, kura parasti vakaros ienāca uz tēju, ne kāda cita pusdraudzene. Durvīs stāvēja bijušais vīrs ar rožu pušķi.
***
Nu jau pagājis pāris gadu, Astrīdas plauktā iegūlis jauns fotoalbums. “Manas dzīves otrā daļa. Kurš teica, ka nevajag mēģināt divreiz?” smej Astrīda. “Atkal dzīvojam kopā. Vai piedevu? Bet vai var pārmest, ka cilvēks dzīvo tā, kā uzskata par pareizu? Piedevu, bet šad tad uz zoba pavelku. Dzīve iznākusi raiba — kāds sākums, tādas beigas. Bet vēl jau nav beigas! Tagad mācos angļu valodu un mēģinu apgūt interneta gudrības. Vilnis cenšas turēt man līdzi. Arī dārzā labprāt kopā darbojamies, klāt pavasaris, jāuzar zeme.”
