Ik pavasari, ejot uz “Staburaga” redakciju, pastnieka soma kļūst vieglāka, jo mūsu lasītāji mazāk laika var atlicināt vēstuļu rakstīšanai — jāsteidz darbi dārzā un ir daudz citu rūpju.
Ik pavasari, ejot uz “Staburaga” redakciju, pastnieka soma kļūst vieglāka, jo mūsu lasītāji mazāk laika var atlicināt vēstuļu rakstīšanai — jāsteidz darbi dārzā un ir daudz citu rūpju. Priecājamies par mūsu čaklajiem lasītājiem, kuri vienmēr vēlas pastāstīt, kas svarīgs viņu dzīvē noticis, un izteikt savas bažas vai pārdomas.
Pļaviņiete Alma Upmale atminas Mātes dienai veltīto koncertu, kurā piedalījās aktieris Rūdolfs Plēpis. Mākslinieka brīvā un vienkāršā izturēšanās uz skatuves, viņa vārdu spēks skatītājus patiesi saviļņoja. “Paldies māksliniekam par mums dāvināto prieku,” saka Upmales kundze.
Citā savā vēstulē viņa stāsta arī par kādu skaistu maija dienu, kad Pļaviņu tautskolas dalībnieki un sieviešu vokālā ansambļa dziedātājas devās ekskursijā uz Jelgavu. Delegāciju sagaidījusi izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža, ar kuru pļaviņieši jau tikušies viņas viesošanās reizē Pļaviņās. Todien apskatīta Jelgavas pils, un izskanējusi ne viena vien skaista dziesma, bet dienas vērtīgākais guvums — prieks un atmiņas, kuras palīdzēs, “kad mākonis nogulsies uz pleca”.
Pļaviņu tautskolas dalībnieces allaž bijušas čaklas vēstuļu rakstītājas, un no šīm vēstulēm strāvo labestība un spēja saskatīt skaisto visapkārt. M. Baumane vēstulē atklāj, ka viņu no skumjām pārdomām par dzīvi “iztraucēja” uzaicinājums iesaistīties tautskolā, un šo lēmumu nekad nav nācies nožēlot. “Es devos uz “skolu”, lai būtu sabiedrībā, dalītos viedokļos un tiktos ar gudriem, interesantiem un labiem ļaudīm, un esmu bijusi tikai ieguvēja,” raksta Baumanes kundze. Pļaviņu tautskola svin 10 gadu jubileju, un šiem svētkiem veltīta nodarbība Pļaviņu kultūras namā būs šodien, 10. jūnijā, pulksten 17.
Aizkrauklietis Jānis Vancāns uzskata, ka kooperatīvās sabiedrības “Lielziedi” kopsapulci jāuztver kā 1. aprīļa joku, jo nopietni to nevar vērtēt. Viņš atklāj “Lielziedu” ieņēmumu un izdevumu visai aptuveno tāmi un secina, ka naudu tērēta ar vērienu. Lai pārtrauktu “aitu cirpšanu”, aizkrauklietis iesaka vairākus risinājumus, piemēram, ka ūdens piegāde vasarnīcām un atkritumu izvešana jānodod kādas firmas pārziņā, kura godīgi uzvarētu izsludinātā konkursā.
Koknesietis Felikss Čeksters ierosina “Staburagā” ieviest īpašu rubriku, kurā varētu stāstīt par pircēja un patērētāja tiesībām un pienākumiem. Pakalpojumu sniedzējiem bieži vien neinteresē piegādātā pakalpojuma kvalitāte. Čekstera kungs min piemēru, ka iedzīvotāji maksā par dzeramo ūdeni, kurš ir nelietojams — duļķains un nelabi smakojošs. “Tā tiek rupji pārkāptas patērētāja (cilvēka) tiesības, un laiks tam darīt galu,” uzskata koknesietis.
“Vai viena motorizēta piegāde spēs aizstāt septiņu pastnieku darbu?” neizpratnē ir kāda rakstītāja no Valles. Viņa stāsta, ka ir 85 gadus veca pensionāre, kura dzīvo tālu no pagasta centra, bet ceļš līdz viņas mājām nav šoseja, pa kuru varētu izbraukt ar mašīnu. “Vai tiešām turpmāk nevarēšu abonēt laikrakstu “Staburags”, jo man neviens nebūs spējīgs to piegādāt?” ir satraukta rakstītāja. “Tagad pastniece ar velosipēdu vai kājām man to piegādā regulāri.” Valliete pārmet, ka pensionāru viedoklis citiem, šķiet, ir vienaldzīgs, un aicina arī citus paust savas domas.
Rita Plūme no Jaunjelgavas vēstulē redakcijai stāsta, ka nelaiķim vīram Zinaidim vismīļākā un visskaistākā vieta bijusi dzimtā Jaunjelgava, kurā viņš atkal atgriezās 2003. gadā un nemiera pilns izstaigāja pilsētas ielas. Nu viņai ir tikai atmiņas. “Atmiņām ir maigo liepu lapu rokas, kuras nemanāmi, glāstoši jūti uz pleca,” raksta jaunjelgaviete.
Cienījamo “pensionār no Aizkraukles”! Jau kuru reizi vēršamies pie jums ar lūgumu netērēt velti papīru, markas un laiku, sūtot redakcijai anonīmas vēstules. Mēs tās publicēšanai neizmantojam.
Vēstules lasīja Elita Upīte
