Strauji tuvojas mācību gada beigas, taču par vispārējās bezmaksas izglītības nodrošināšanu skolās joprojām ir daudz neskaidrību un neatbildētu jautājumu.
Šonedēļ Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā panākta vienošanās, ka vecākiem bērnu personiskai lietošanai iegādājamos mācību līdzekļus noteiks skolu pašpārvaldes. “Skolas vadība nevarēs vienpersoniski noteikt, ka vecākiem ir jāpērk, piemēram, sporta forma, bet tas būs koleģiāls pašpārvaldes lēmums,” teic komisijas vadītāja Ina Druviete. Izglītības un zinātnes ministrija ir izstrādājusi valsts un pašvaldības atbildības sadalījumu mācību līdzekļu finansēšanā un noteikusi, ka vecākiem bērni ir jānodrošina tikai ar personiskās lietošanas priekšmetiem, par pārējo jāvienojas un jāgādā valstij un pašvaldībām.
Darbs turpinās arī pie Ministru kabineta noteikumiem, kuri precizēs un risinās jautājumu par finansējumu, lai nodrošinātu pašvaldību izdevumus mācību līdzekļu segšanai — vai pašvaldībām saskaņā ar likumu ir pienākums rast finanšu līdzekļus vai arī šim mērķim vajadzīga valsts budžeta mērķdotācija? Komisijas vadītāja cer, ka šos likuma grozījumus Saeimā pieņems līdz Jāņiem, jo tiem līdz 1. septembrim būtu jāstājas spēkā.
Ko tas viss nozīmē bērniem un vecākiem? Skaidrs, ka naudas bezmaksas izglītībai, kā tas paredzēts Satversmē, nav ne valstij, ne pašvaldībām, citādi šāds jautājums nemaz nebūtu apspriežams. Skaidrs arī tas, ka neviens negrib maksāt vēl vairāk, tāpēc atkal un atkal meklē iespējas, kā izvairīties, apiet un izlocīties. Atstājot izvēli kaut vai tām pašām skolu pašpārvaldēm — kas vienai ģimenei ir pašsaprotams, citai — varbūt neiespējams, tāpēc viedokļi par to, kas bērnam ir vajadzīgāks, vienmēr būs atšķirīgi. Skolas ir dažādas, ģimenes ir no dažādiem sociālajiem slāņiem, tāpēc, manuprāt, tas nav prātīgi un ģimenes neko no tā neiegūs.
Gatavojoties jaunajam mācību gadam, pašvaldības bieži atbalsta daudzbērnu ģimenes, sociālie dienesti palīdz mazturīgo un trūcīgo ģimeņu bērniem, citviet piešķir vienreizējos pabalstus pirmklasniekiem. Latvijā ir ļoti daudz ģimeņu, kurām nav ne trūcīgās, ne mazturīgās, ne daudzbērnu ģimenes statusa, taču arī vienu vai divus bērnus sagatavot skolai ir dārgi. Tad kāpēc nevar pret visiem izturēties vienādi kaut vienā jautājumā? Vai dzīvojam tik milzīgā valstī, ka vienprātība nav iespējama? Ja valstī noteiktu, ka visiem bērniem visās skolās darba burtnīcas nodrošina pašvaldība, tad to arī varētu ievērot. Pēc tam var piešķirt atlaides un dažādu sociālo palīdzību apģērba vai kā cita iegādei. Citādi tie vecāki, kuri pelna un, lai cik grūti klājas, tomēr sagatavo bērnus skolai par savu naudu, arvien paliek zaudētājos.
