Es tev simto reizi saku — iznes taču to “miskasti”! Mēsli gāžas pāri, bet tu tikai stūķē un stūķē!” māte dusmās kliedz uz savu trīspadsmitgadīgo dēlu Jēkabu.
Es tev simto reizi saku — iznes taču to “miskasti”! Mēsli gāžas pāri, bet tu tikai stūķē un stūķē!” māte dusmās kliedz uz savu trīspadsmitgadīgo dēlu Jēkabu. “Kāpēc atkal es? Visu tik es! Es nenesīšu, lai nes Elīna,” atrūc jaunietis. Tālāk seko asa vārdu apmaiņa par to, ka Elīna (Jēkaba vecākā māsa) studē un viņai ir mazāk brīvā laika, tādēļ šis darbiņš jādara Jēkabam. Puisis cīnās pretī, cik spēka. “Es arī mācos. Man trīs reizes nedēļā ir treniņi. Un vispār — šonedēļ vienīgais, kurš no rītiem nomazgāja traukus, biju es. Fāters tikai komandē — izdari to, izdari šito!”. Tracis iet vaļā tā, ka nākas aizvērt balkona durvis — lai kaimiņi nesadzird.
Nu, cik var! Līvija jūtas galīgi pagurusi. Pats trakākais ir tas, ka situācija nemitīgi atkārtojas. Var aizrādīt kaut simto reizi, katra darbība tiek veikta tikai pēc liela skandāla. Sieviete mēģinājusi dažādi — lūgusi, draudējusi, mēģinājusi “uzpirkt”, taču — nekā. Efekts nekad nav bijis noturīgs. Viņai vairāk nav spēka. Citreiz vieglāk izdarīt pašai nekā visu laiku lūgties — saklāj gultu, netīrās drēbes neizmētā pa visu istabu, bet aiznes uz vannasistabu, nomazgā pēc ēšanas savus traukus.
Cīniņā noguruši abi. Pirmā padodas māte. Viņa iet uz virtuvi, lai paņemtu atkritumu spaini. Te dēls piesteidzas, satver pirmais un metas pa durvīm laukā. Ar skaļu blīkšķi aizcirstās durvis liecina, ka viņš nav padevies, bet tikai šoreiz piekāpies.
