Pēc sarunas ar Sunākstes pagasta pastnieci Dzintru Jurušu varu teikt: stipra sieviete. Pārdzīvot mūžā lielāko zaudējumu, dzīvot tālāk, spēt priecāties par dzīvi un palīdzēt citiem — tam vajag daudz spēka, ticību, cerību un mīlestību.
Kā bruņurupucis čaulā
— Kuram no četriem temperamentu tipiem — flegmatiķim, sangviniķim, holeriķim, melanholiķim — jūs piederat?
— Vairāk laikam esmu holeriķe. Ļoti impulsīva, viegli aizkaitināma, ātri iekarstu un neciešu, ja kaut kas ir nepareizi. Neesmu ne perfekta, ne ideāliste, dzīvoju šodienai un uz priekšu nedomāju. Neraušu, jo saprotu, ka manta un nauda laimi nenes. Svarīgākais — attiecības un cilvēki līdzās.
— Pastniecei nākas bieži tikties ar cilvēkiem. Jūs daudz redzat, zināt, kā dzīvo lauku ļaudis, kāds noskaņojums valda.
— Sabiedrība kļuvusi ļoti nīgra. Sevī ierāvusies — kā bruņurupucis čaulā. Jaunu cilvēku te, Sunākstē, praktiski nav. Aiziet mācīties vai aizbrauc uz ārzemēm, jo te darba nav un nebūs. Cilvēki slīgst vienaldzībā, depresijā — mēs nevienam neesam vajadzīgi. Cilvēks, kurš neko nedara, degradējas. Arī to, ko iemācījies skolā, sēžot mājās un neko nedarot, ar laiku zaudē. Adi, tamborē, lasi. Nodarbini savas smadzenes!
Nasta visam mūžam
— Pamats visam ir…
— … ģimene. Man tā tagad pajukusi, jo divas meitas ir Īrijā. Sirdī tukšums. Es viņas ļoti, ļoti gaidu — kad atgriezīsies, atbrauks atvaļinājumā. Gribētu, lai bērni būtu vajadzīgi, kaut vai svešajai Īrijai vai Itālijai, bet lai viņi justos kā cilvēki un būtu novērtēti.
— Cik bērnu jums ir?
— Četras meitas, bija piecas. Sāpīgajā 2008. gadā izgāju cauri ellei. Mazajai meitai bija pusotra gada, kad Dievs viņu paņēma pie sevis. Es zinu, kā ir stāvēt pie bērna gultiņas un saprast, ka neko vairs nevar izdarīt. Varu noliekt galvu to ārstu priekšā, kuri mēģināja palīdzēt manai meitiņai. Paklanos viņu prasmēm, zināšanām, pūliņiem, lai arī iznākums ir tāds. Darīja visu, ko varēja. Tā liktenis bija lēmis, bet bija jāsaņemas un jādzīvo tālāk. Smags akmens, kas nesams visu mūžu, bet tur neko nevar darīt.
Dzīvi sāk divreiz
— Pastāstiet par savu ģimeni!
— Šī man ir otrā laulība. Pirmajās attiecībās jūtas uzplaiksnīja uzreiz. Nodzīvojām 14 gadu, pirmie septiņi bija kā pasaka. Sākās pārmaiņas, Latvija atguva neatkarību, un daudzi zaudēja darbu, arī mans vīrs. Viņš nevarēja pārdzīvot, ka vairs nevienam nav vajadzīgs, sāka dzert. Cilvēks ar zelta rokām. Tagad viņš no tā purva ir laukā, ir cita ģimene, cita dzīve. Laiks, kad ģimene izjuka, bija ļoti smags. Biju depresijā, nekam neticēju un uzskatīju, ka man neko vairs nevajag.
— Kā satikāt otro vīru Māri?
— Tolaik dzīvoju Jēkabpilī, un viena paziņa aicināja uz Sunāksti ciemos, tur bija Ražas balle. Paziņai līdzi uz balli atnāca brālis. Māri pirms tam biju redzējusi tikai pāris reižu. Nodejojām vienu skaistu balli un sapratu — ir! Abpusēji. Tomēr ar otrajām attiecībām tik viegli negāja, bija lielas pārdomas. Baidīja iepriekšējā pieredze, arī tas, ka Māris bija šķīries. Pirmajās attiecībās cilvēks vēl ir “zaļš” un ar “rozā brillēm”. Kad dzīvi sāc otrreiz, palīdz iegūtā pieredze. Tagad vairāk kontrolēju savu aso raksturu. Neatļaujos uzkliegt, izgāzt dusmas.
— Pastnieces darbu strādājat divus gadus. Bet pirms tam?
— Pēc skolas absolvēšanas mācījos medicīnas skolā Rīgā. Man interesē farmakoloģija, patīk redzēt darba rezultātu. Ir prieks un gandarījums būt glābējai un spēt atvieglot ciešanas, dot padomu. Tomēr dzīve iegrozījās tā, ka vienmēr esmu veikusi tehniskus darbus. Daudzus gadus Viesītē strādāju meliorācijā. Esmu braukusi gan ar smago, gan vieglo automašīnu.
Pie stūres
ceturtdaļgadsimtu
— Tolaik, astoņdesmito gadu beigās, jauniešiem nebija tik lielas intereses iegūt autovadītāja apliecību kā tagad. Kāpēc jūs izlēmāt, ka vajag?
— Dažkārt sievietēm ir viedoklis — ai, kam man vajag vadītājas apliecību, ja vīram, dēlam, meitai ir. Bet vajag! Sievietei jābūt neatkarīgai, un tas nozīmē, ka vajag gan auto, gan tiesības. Tehniskas lietas interesēja manai mātei, viņa teica: “Ja man būtu bijusi iespēja iegūt izglītību, būtu studējusi aviāciju. Vienmēr esmu skatījusies debesīs, kad lido lidmašīnas.” To, ko māte nepiepildīja, daļēji centāmies piepildīt mēs, bērni. Arī mana māsa ir tehniska sieviete, viņai ir 60 gadu, un viņa ir autobusa vadītāja. Mana ikdiena nav iedomājama bez automašīnas. Kopš 1987. gada esmu pie stūres, man ir B un C kategorijas apliecība. Darbā teica: kāds sūdzējies — kad parādās Sunākstes pasta mašīna, esot jāpazūd no ceļa…
— Traki braucat?
— Jā, dažkārt. Man patīk ātrums, bet tikai tad, ja apzinos — ceļam ir labs segums, mašīna tehniskā kārtībā — un pati labi jūtos. Ir dienas, kad “velkos”, vienkārši jūtu, ka nedrīkstu braukt ātri. Divus gadus tiesāju rallija sacensības. Vienmēr pēc sacensībām paši izbraucām pa trasi.
— Un kā?
— Nu, vispār forši! Bet tas jaunības maksimālismā. Pirms pāris gadiem atkal bija tāda iespēja, atteicos. Apzinos, ka mazliet “jāpiesēž”.
Simts olu Lieldienās
— Vai svētki jūsu ģimenē ir gaidīti?
— Tas ir laiks, kad atvilkt elpu, nevar skriet kā vāvere ritenī. Jāciena senču tradīcijas. Prieku vajag gan pieaugušajiem, gan bērniem. Nav arī svarīgi, cik liela vai maza dāvana, pirkta vai paša gatavota. Mūsu ģimenē svēta lieta ir Lieldienas. Jābūt daudz, daudz olu, nokrāsojam vairāk nekā simts! Virtuvē tad ir tik liela nekārtība, ka velns nolauzīs kāju.
— Ja atliek brīvs brīdis…
— … kādu zeķi noadu, patamborēju. Katru mēnesi pērku izdevumu “Rokdarbu vācelīte”. Sedziņa, kas uz galda, ir gadsimtu veca — vīra vecāsmātes darinājums. ‘‘Laikazobs” mazliet skāris, pielaboju. Ir dārzs, kūtī kaza, kazlēns, vistas. Vasarā aizrāvos ar eņgeļtaures audzēšanu. Tā izauga liela, un vienu dienu saskaitījām 120 ziedu! Smaržoja viss pagalms. Patīk gatavot, nogaršot eksotiskākus ēdienus. Pamēģināju gliemjus, pat nezinu, ko neēstu. Varžu kājiņas — bez problēmām! Mēģinājusi gan neesmu. Garšvielas mūsu ģimenes maltītēs ir ļoti svarīgas. Ja to nav, ēdiens šķiet pliekans. Vienbrīd gatavojām tā — ķirbis, burkāns, selerija, garšvielas, krējums, un viss sasautēts. Veselīgi.
Vasarā — pie okeāna
— “Pusdienas” dvēselei?
— Teātris, māksla, ceļojums. Līdz sirds dziļumiem sajūsmina aizgājušo gadsimtu arhitektūra. Tā varenība, kas bija. Februārī visi trīs — es, meita un vīrs — brauksim uz teātra izrādi “Kailie brieži”. Cik iespējams, cenšamies apmeklēt kultūras pasākumus. Tagad ar satraukumu gaidu atvaļinājumu, vasarā kopā ar ģimeni dosimies uz Īriju pie meitām. Aizbrauksim arī pie Atlantijas okeāna.
— Jums ir liela bibliotēka. Daudz lasāt?
— Kādreiz ļoti daudz lasīju. Arī mana vecāmāte daudz lasīja — avīzes, grāmatas. Skolā nebija gājusi, rakstīt nemācēja. Ļoti ticēja Dievam, visā saskatīja radītāju. Vecākā grāmata bibliotēkā ir vecāsmātes Bībele, kas izdota 19. gadsimta vidū. Grāmatā starp lapām vecāmāte ielikusi papīra atzīmes. Nezinu gan, kāpēc. Man kādreiz patika romantiskā literatūra, lubenes. Patīk Liona Feihtvangera “Lapsas vīna kalnā”, tagad tuva Dena Brauna daiļrade. Tajā dominē reliģijas, Dieva varenums, tas saglabājies līdz mūsdienām.
“Morālo paģiru” nav
— Esat viena no Jaunjelgavas novada šīgada “labajām zvaigznēm”. Kāpēc jūs darāt labu?
— Neko tādu nedaru. Mana pārliecība ir — kurš cits, ja ne es? Paiesiet garām jūs, paiešu es, vēl kāds, kurš palīdzēs? Nevar tā, ir jābūt cilvēcīgam. Vasarā pēc atvaļinājuma atgriezos darbā, un mana aizvietotāja saka: zini, tajā mājā vecītis knapi parakstījās, tāds vārgs. Aizvedu pensiju, parunājām, izrādās — neēduši jau trīs dienas. Nevaru izstāstīt, kādi bija abi vecīši… Vakarā aizvedu viņiem pārtiku, tā tas sākās. Veselība abiem pasliktinājās vēl vairāk. Pēc neilga laika večuks nomira, tantiņu ievietoja vecajā kantorī centrā. Viņai 75 gadi, dzīvē grūti gājis, visu mūžu bijusi rīdziniece, Sunākstē kopš 2005. gada. Kurinām, no rīta un vakarā nesu siltu ēdienu. Atvedu uz mājām, vannā nomazgāju. Neredzīga viņa kļuva pamazām. Domāju aizvest pie acuārsta.
— Vieglāk būt tam, kurš palīdz, nevis tas, kuram palīdz.
— Cenšos nevienam nelīst dvēselē, ja vajag palīdzēt — jā, protams, bet, ja cilvēks to nevēlas, neuzbāzīšos. Ir situācijas, kad redzi: nu vajag palīdzēt, citādi nevar, tad vajag taktiski mēģināt, sākt ar ikdienišķiem sīkumiem. Ja cilvēks atveras — labi, bet, ja nē, tad nevajag uzspiest, jo varbūt noslēgtībā viņam ir labāk. Nereti savas sāpes cilvēks patur sevī, viņam ir bail tās “izlaist ārā”. Ja tomēr to izdara, pārņem sajūta, ka esi kails.
— Un kā ir jums?
— Man pašai tā nav. Cenšos neko nenožēlot — ne pateiktu vārdu, ne izdarītu darbu. Piemēram, dažam otrā rītā ir “morālās paģiras” no pāris glāzēm šampanieša. Kāpēc es atļāvos? Man tā nav, dzīvojam taču vienreiz. Tāpēc viss ir nācis savā laikā un vietā. Ja smēķē un jūtas labi — lai! Pasaku, ka man nepatīk, bet necenšos pārliecināt, jo katrs izvēlas pats. Pienāk laiks, kad saproti — to vairs nevajag. Ar karotīti savu apziņu un prātu otram neieliesi.
