Domājot par jauno Satversmi, ko izstrādājis J. Bojārs ar domubiedriem, jāteic, ka tā bija nepieciešama reizē ar neatkarības atgūšanu.
Domājot par jauno Satversmi, ko izstrādājis J. Bojārs ar domubiedriem, jāteic, ka tā bija nepieciešama reizē ar neatkarības atgūšanu. 1922. gadā, kad pieņēma Satversmi, latvieši ar entuziasmu pēc postošajiem Pasaules un Pilsoņu kara gadiem sāka attīstīt savas valsts tautsaimniecību. Izstājoties no PSRS, ar tādu pašu sparu ir postīts, izsaimniekots, “prihvatizēts”. Lai to novērstu, vajadzīga jauna Konstitūcija. Saeima un prezidents jāievēl no vēlēšanu apgabaliem ar atsaukšanas mehānismu, nevis kā tagad, kad deputāti pārstāv šauru ekonomisku grupējumu intereses. Jāsamazina milzīgais birokrātijas ierēdņu aparāts, un viņu algas jāiesaldē. Tur arī ir tas mistiskais vidējais 160 latu lielais darba algas kāpums. 100 tūkstošu ierēdņu un privāto darboņu saņem mēnesī simtus, tūkstošus, bet 900 tūkstošu strādnieku un bezdarbnieku, nemaz nerunājot par lauciniekiem, saņem no 20 līdz 100 latiem mēnesī.
Ko panākusi “ilgspēlējošā” triju Bērziņu valdība? Rūpnieciskā ražošana pērn samazinājusies par 5%, par lauksaimniecību var teikt kā pasakā: reiz Latvijā bija lauksaimniecība. “Slavenais” kopprodukts balstās tikai uz dažādu pakalpojumu cenu celšanu. 1991. gadā Latvijas kopprodukts uz vienu iedzīvotāju bija augstāks nekā Krievijā un Baltkrievijā, bet tagad Latvija kopprodukta veikumā dala ar Albāniju pēdējās vietas Eiropā.
Zemnieki par savu neapskaužamo situāciju var “pateikties” A. Šķēlem, par kuru 7. Saeimas vēlēšanās ar cerībām un dāsnumu balsoja. Viņš, piesavinoties “Latvijas balzamu” un citus pārstrādes uzņēmumus, tos nekavējoties pārdeva.
Valsts iekšējais un ārējais parāds sasniedzis milzu apmērus, bet valdības vīri cenšas tautai uzkraut vēl smagāku nastu, ņemot kredītus un dodot valsts garantijas apšaubāmām ārzemju firmām, lai būvētu simtiem miljonu dārgus izklaides objektus — ledushalli un bibliotēku.
Padomju laikā augstākā izglītība bija bez maksas, nerunājot par profesionālo, kad audzēkņi bija pilnīgā valsts apgādībā un saņēma stipendiju, toties tagad tā pārvērsta par jauniešu un viņu vecāku izspiešanas un apkrāpšanas mehānismu. Augstskolu saviesies kā sēņu pēc lietus, mācību maksa nemitīgi palielinās, pasniedzēju algas tāpat, sasniedzot 700 līdz 1100 latu mēnesī, bet daudzas programmas nav licencētas. Turklāt pēc 5 līdz 7 studiju gadiem var izrādīties, ka izsniegtais diploms nekam nav derīgs, vien iztērēta vecāku nauda un jauniešu laiks. Ne velti Latvijā jau reģistrēts vairāk nekā 40 tūkstošu narkomānu, jo jaunieši vairs neredz izeju no strupceļa. Vai tas liecina par valsts attīstību, ja pie tik ierobežota darbaspēka kā Latvijā vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku gadiem nevar atrast nodarbošanos, tūkstoši kā viesstrādnieki un prostitūtas klīst Rietumos?
Ar verdziski žņaudzošiem starptautiskiem līgumiem mēs jau būtībā esam ES un NATO piedēklis, nevis neatkarīga valsts. Kāda gan var būt neatkarība, ja Ziemassvētkos vairs nav pat savu kartupeļu. Pagājušajā gadsimtā zemniekam vēl bija rentabli zemi art ar bērīti, tagad tas vairs neatmaksājas, arot pat ar lieljaudas modernu traktoru. Tas viss dēļ Repšes “stabilā” lata, kas sekmējis vienīgi ražošanas sagraušanu, importu, kontrabandu un valūtas aizplūšanu uz ārzemēm. ES un NATO mēs esam vajadzīgi kā vecu preču noieta tirgus, atkritumu izgāztuve, Āzijas un Āfrikas imigrantu novirzīšanai no savām valstīm uz Baltiju kā reti apdzīvotu teritoriju un austrumu robežas buferzonu.
