Vēlēdamies iepazīt sevi, viņš piecus gadus piedalījās misijās Franču leģiona rindās. Strādājot ārzemju uzņēmumos Francijā, Holandē, ieguva pieredzi un zināšanas un, atgriezies Latvijā, izveidoja uzņēmumu, kas pārdod elektrību. Dzimis, audzis Kurmenē, Gatis tagad ir rīdzinieks, bet nākotnē plāno atvērt uzņēmumu dzimtajā pusē, kā arī turp pārcelties kopā ar ģimeni.
Iespējas palikt Latvijā
— Esat multikulturāls cilvēks, bet jūsu izcelsmes vieta ir Kurmene?
— No mātes puses visi radi ir kurmenieši. Māte un viņas vecāki ir tur dzimuši, un plašā apkārtnē var atrast kādu manu radinieku. Mamma bija skolotāja, ilgu laiku strādāja pamatskolā. Tēvs pēc tautības ir ukrainis, bet viņu tikpat kā neatceros.
— Vai, esot ārzemēs, iznācis lepoties ar to, ka esat no šīs vietas?
— Strādājot Holandē, nesanāca pārāk bieži kontaktēties ar latviešiem, un jāatzīst, ka izceļo dažādi cilvēki, arī tādi, par kuru prombūtni pārējiem būtu žēl. Jomā, kurā es strādāju, pārsvarā bija holandieši. Protams, bija arī poļi, jo šīs tautas pārstāvji ir visur. Holandieši labi ja zināja, kur ir Latvija, kur nu vēl Kurmene! Ātri iemācījos viņu valodu, līdz ar to holandieši pret mani bija atsaucīgi.
— Teicāt, ka protat daudzas valodas. Varbūt ģimenē daudz runājāt krieviski?
— Tēvs no ģimenes agri aizgāja, un ar šo valodu pirmo reizi nopietni saskāros dienestā Latvijas armijā. Holandē runāju flāmu valodā, brīvi lietoju arī angļu, franču un poļu valodu.
— Bieži atgriežaties bērnības zemē?
— Protams, jo vislabāk jūtos mājās, Latvijā. Pērn Kurmenē pavadīju visu vasaru. Ļoti skaista vieta un, manuprāt, arī perspektīva. Salīdzinoši tuvu Rīgai, un tāpēc šobrīd ir doma kopējo, manu un draudzenes Kristīnes, uzņēmumu pārcelt uz turieni un attīstīt biznesa vidi. Tam vajadzīgs laiks, finanses. Nevēlos naudu aizņemties, izmantot banku, bet ieguldīt savus līdzekļus. Neatklāšu pagaidām darbības jomu, bet cilvēki uzņēmumam būs vajadzīgi. Vēlos, lai cilvēki paliek Latvijā, neaizbrauc, un šī būtu viena no reālām iespējām.
Direktors vāc papriku
— Šobrīd jūs kopīgi vadāt uzņēmumu “Aeon energy”, pārdodat elektroenerģiju.
— Ideja ir mana, izdevās pierunāt arī Kristīni, šobrīd ieguldām tajā vienlīdz daudz laika un spēka. Savukārt, iepazīstoties ar Kristīni, sapratu, ka vēlos palikt un strādāt Latvijā. Citādi, ļoti iespējams, ka būtu palicis Holandē, kur man ir īpašumi, bija labs darbs.
— Holandieši latvieti pieņēma kā savējo, jutāties tur kā mājās?
— Viņi ir ļoti atšķirīgi, piemēram, no angļiem. Lielbritānijā dzīvo māsa, un, salīdzinot viņas pieredzi, ka angļi uz iebraucēju, lai arī labi runāsi viņu valodā, tik un tā skatās kā uz iebraucēju, holandieši komunicē kā līdzīgs ar līdzīgu.
— Esat pārliecināts, ka šodien ir īstais laiks Latvijā veidot uzņēmumu?
— Apstākļi tam ir labi, vien darba devēju attieksme pret darba ņēmēju te ir ļoti bēdīga. Bieži ir situācija, ka uzņēmuma vadītājs padotos uzskata par neko, skatās kā uz zemākas šķiras cilvēkiem. 2007. gadā strādāju ar pārtikas veikalu tīklu “Morrison” saistītā uzņēmumā, fasējām dārzeņus. Bija gadījums, kas palicis atmiņā uz visiem laikiem un pēc kura vērtēju šejienes uzņēmējus. Toreiz paprikas fasēšanas līnijā radās kļūme, dārzeņi sāka spiesties, krist zemē. Garām gāja rūpnīcas vadītājs. Tā vietā, lai meklētu vainīgos, sauktu un kauninātu viņus, priekšnieks novilka žaketi un metās situāciju glābt pats. Cilvēks, kurš mēnesī pelna vairāk kā 10 tūkstošu eiro, nemeklēja kādu, kuru sarāt, bet pats piedalījās situācijas risināšanā.
— Kāpēc izvēlējāties pārdot ko tik netveramu kā elektrība?
— Pārdot apģērbu vai pārtiku, protams, būtu vieglāk. Ārzemēs strādājot, labi padevās loģistikas darbi, apguvu arī biržas darbības principus, tāpēc šāda izvēle nav neloģiska. Vēlos parādīt, piedāvāt cilvēkiem ko atšķirīgu no lielajām kompānijām, elektroenerģijas tirdzniecības smagsvariem.
Likteņa sūtīts policists
— Jaunībā bijāt avantūrists, izdarījāt ko tādu, ko retais pat iedomājas — dienējāt Franču leģionā. Kāpēc?
— Gribēju pārbaudīt, cik tālu varu iet, apzināties savas robežas, tajā skaitā fiziskā spēka robežu, izaicināt dzīvi, atrast sevi. Biju jauns, traks. Latvijā nav daudzu, kas varētu padalīties šajā pieredzē, bet Franču leģionā dažus latviešus satiku. Pēc dienesta Latvijas armijā konvoja pulkā, sporta rotā, sapratu, ka gribu iet tālāk. Bija izveidojies priekšstats, ka armija mani norūdīs, bet tā nebija, un es vīlos. Internetā noskatījos video un televīzijas raidījumu “Laiks vīriem”, un tur kāds stāstīja par Franču leģionu, teica, ka var palīdzēt tajā iestāties, nosauca kontaktus, telefona numuru. Tūlīt pat piezvanīju, satikāmies, jautāju, kas jādara, lai iestātos. Viņš sāka stāstīt, arī to, ka jānopērk autobusa biļete braucienam no Rīgas utt.
— Aizgājāt mājas un sākāt kārtot mantas?
— Kāda nauda, kādas biļetes?! Mammai nebija variantu, bija jāpieņem mana izvēle. Sametu somā pašu nepieciešamāko un ar stopiem devos uz Parīzi. Nedēļas laikā biju galā. Pirmo reizi ārzemēs, 20 gadu vecs. Ceļš bija bez problēmām, un toreiz apstākļi Eiropā bija daudz mierīgāki nekā tagad, kad robežas ir atvērtas. Naktis pavadīju teltī, nereti arī mežā. Vēlāk, pēc diviem nodienētiem gadiem, kāds ukrainis atbrauca uz Parīzi ar velosipēdu. Man šķiet, ka tas ir trakāk, nekā stopojot.
— Cik reāli latviešu puikam bez franču valodas zināšanām Parīzē atrast kaut ko, kam īsti pat nezina adresi?
— Laikam tas ir liktenis. Ielas stūrī satiku policistu, kurš runāja krieviski. Viņš mani aizveda uz policijas iecirkni, apspriedās ar kolēģiem, parādīja kartē, kur man jānokļūst. Pieklauvēju, pateicu angliski “es nāku pie jums”, paņēma manu pasi, ieveda nodaļā.
Lēks tad, kad liks
— Durvis ikdienas dzīvei aizvērās, un kas sākās?
— Sākās citādāka dzīve. Protams, ir lietas, par kurām šodien nedrīkstu stāstīt. Pirmais, ko jaunajam izdara — nomaina personību: iedod jaunu vārdu, dzimšanas datus, oficiālus dokumentus. Tagad neatklāšu, cik daudz dažādu vārdu un pasu man bijušas. Pavadīju leģionā piecus gadus. Bija iemesli, kādēļ tur vēlējos palikt, bet diemžēl nelaimes gadījums — ielauztas abas kājas —, kā dēļ tagad nevaru skriet, mainīja manus plānus.
— Kāds ir Franču leģiona uzdevums, ko nozīmē būt kareivim tur?
— Principā tā ir armija. Latvietim ir iespēja doties reālās militārās misijās, tikai ar svešu karogu. Protams, pirmajās nedēļās “izskalo” smadzenes, pataisa cilvēku par pavēļu izpildīšanas mašīnu, kad uz pavēli “lec!” nejautāsi “kāpēc?”, bet gan “cik augstu?”. Izturēju medicīnisko un psiholoģisko pārbaudi, aizsūtīja uz Kastelnodarī — treniņu vietu Francijas dienvidos. Jau otrajā treniņu dienā tur dabūju pamatīgu belzienu tikai par to, ka pareizi nepārlēcu pāri bedrei. Ne tāpēc, ka nepārlēcu, bet izdarīju nepareizi, un, ja reiz pateikts, ka jādara tā, tad bez variantiem. Tas nozīmē, ka kareivī iegulda līdzekļus, tajā skaitā lielu naudu, lai pēc tam, tā teikt, to dabūtu laukā.
— Bija jāiztur liels konkurss?
— Leģionā ir aptuveni 7 tūkstoši kareivju. Vienai vietai pretendē aptuveni 30 cilvēku. Katru gan sākumā, gan treniņu laikā rūpīgi izvērtē. Ja atnāk pieteikties cilvēks ar pieredzi, “uzkačājies”, muskuļains un lielām ambīcijām, tādam leģions var pateikt “nē!”. Svarīgi, lai kareivis dara to, ko viņam liek, nevis izpaužas individuāli. Tas ir svarīgi, jo komandieri atbild par kareivi, lai viņi no uzdevuma atgrieztos dzīvi, un, ja sāktos pašdarbība, labu rezultātu vairs nevar garantēt. Franču leģions, kas izveidots pirms 184 gadiem, nav gājis kaujās, bet veic ko līdzīgu partizānu karam. Kareivjus sūta izpildīt konkrētus uzdevumus. Viena no vietām pēdējā laikā ir Āfrikas valstis. Ko man deva šis laiks? Paskatīties uz lietām citādi. Kad man būs dēli, zinu, ka sūtīšu viņus Latvijas armijā.
— Kā ar šādu militāro pieredzi vērtējat notikumus Ukrainā, Krimā?
— Ja Ukraina būtu vienota, ja 40 miljonu nācija būtu gribējusi nostāties pret, neviens neliedza to darīt. Novietotu visu armiju, visus spēkus pie austrumu robežas. Nav pat vajadzīgi militārie spēki — pietiktu ar cilvēkiem, kas sadotos rokās. Ja tāds brīdis pienāktu Latvijā — es ietu. Ja neietu mans kaimiņš, tā ir viņa izvēle.
— Bet bail taču mirt.
— Mēs visi kādreiz mirsim, tikai jautājums, kad un kur. Protams, Latvijai ar tās mazo armiju būtu grūti stāties pretī simtiem tūkstošu armijai, bet tas nenotiks. Krievijai būtu ekonomiski neiespējami uzturēt šādu iebrukumu.
Jaunus vadus nevilks
— Tāpēc strādāsiet un veidosiet uzņēmumu, pārdosiet elektrību, palīdzēsiet celt Latvijas ekonomiku.
— Šobrīd uzņēmums nav pelnošs, tajā jāiegulda savi līdzekļi, saprotu, ka sākums būs grūts, ambīcijas lielas, bet izdarīt to var. Gribu sev un citiem pierādīt, ka varu iztikt bez kredīta, ar konkrētu summu un vēlmi sasniegt rezultātu. Ļaušu sev tā domāt, ka ar “Aeon energy” likšu cilvēkiem mainīt viņu domāšanu, mainīt esošo elektroenerģijas tirgu, kurā principā valda monopols. Jāstrādā, jācīnās, jāpasniedz produkts “elektrība” citādāk, tajā skaitā apkalpošanas jomā. Šobrīd piedāvāju klientiem noteikumus bez saistībām, cilvēks, elektrības pircējs, nav “piesiets” pie manis ar gada, divu gadu līgumu. Līgums ir beztermiņa, un kaut rīt viņš var mainīt pakalpojuma sniedzēju. Drīzumā plānoju noslēgt līgumu ar kādu Igaunijas uzņēmumu, tas būs pirmais solis, kas palīdzēs realizēt idejas.
— Kad jūsu uzņēmums sāka darboties?
— Oktobris bija pirmais mēnesis, kad piegādājām elektroenerģiju pirmajiem klientiem. Mēneša laikā klientu loks pamazām pieaug. Jāstrādā ar cilvēku neinformētību, jo nereti viņi uzdod arī tādus jautājumus kā: “Ja pāriešu pie jums, vai tas nozīmē, ka mājās ievilksiet citus vadus?”.
— Kas šobrīd notiek elektroenerģijas tirgū? Kā jaunienācējs saskatāt vietu uzlabojumiem?
— Pirmkārt, tas ir jautājums par OIK jeb obligāto iepirkuma komponenti. Latvijas likumi liek to maksāt, pie tam pilnā apmērā, arī mazajiem elektrības ražotājiem. Piemēram, ja jums uz mājas būs saules paneļi, ražosiet sev elektrību un nepatērēto laidīsiet kopējā tīklā, savukārt laikā, kad patērēsiet kopējā tīkla elektrību, par to ir jāmaksā OIK, lai gan pats esat uzņēmums, kā interesēs tā ieviesta. Salīdzinājumam gribu piebilst, ka Latvijā šis maksājums ir visaugstākais Baltijas valstīs. Kad par savu ideju informēju Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru, viņi bija priecīgi, ka beidzot arī kāds latvietis vēlas ienākt šajā tirgū.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Gatis Aleksandrovs.
Dzimšanas vieta un laiks:
Stučka, 1980. gada
25. janvāris.
Izglītība:
beidzis Apguldes arodvidusskolu, specialitāte — lauku māju amatnieks.
Nodarbošanās:
SIA “Aeon Energy” valdes loceklis.
Ģimene:
neprecējies, draudzene Kristīne.
Vaļasprieks:
brīvdienās pasniegt kafiju mīļotajai meitenei.
