Divus gadus Kurmenes vienīgajā veikalā saimnieko Aļesja Filozofoviča kopā ar vīru Igoru. Pirms neilga laika veikalā ierīkota ceptuve, un nu piedavājumā ir svaigi pīrādziņi un maizītes. Abi nodarbojas arī ar izbraukuma tirdzniecību, nodrošinot ēdināšanu brīvdabas pasākumos. “Tirdzniecībā strādāja mana mamma, arī es visu mūžu esmu šajā nozarē un jūtos ļoti labi, tā ir mana īstā vieta,” pārliecināta Aļesja.
Tuvāk mājām
Tirdzniecībā Aļesja darbojas sen, strādāt sāka, tiklīdz pabeidza skolu, iegūstot grāmatvedes-finanšu analītiķes izglītību. Rīgā lielveikalā strādājusi par vadītāju, bet, iegādājoties māju Vecumniekos, ģimene sāka apsvērt domu par darba iespējām tuvējā apkaimē.
“Laikam ejot, apnika braukāt uz Rīgu, tāpēc domājām, ko varētu darīt tepat,” stāsta Aļesja. Sākotnēji ģimene atvēra veikalu Vallē, bet telpas bija plašas, un grūtības sagādāja lieli komunālie maksājumi. Turklāt klientu vidū lielākoties tikai vietējie cilvēki, jo veikala novietojuma dēļ — tas bija nostāk no ceļa — garāmbraucēji tajā neiegriezās. ““Nepavilkām”. Šeit, Kurmenē, izmaksas ir daudz mazākas, nav lieli komunālie maksājumi, ir sava centrālapkure visai ēkai. Pērkam malku, paši kurinām. Nopelnīt sev algu un nodarbināt cilvēku var. Mums ir viena pārdevēja, pati strādāju aiz letes, citos darbos palīdz vīrs. Lai gan man ir grāmatvedes profesija, šos pakalpojumus pērkam, visam nepietiek laika — cept, pārdot, braukt pēc precēm.”
Dzīvo labāk nekā Rīgā
“Pirmo reizi iebraucot Kurmenē, bija sajūta — kāda nomale!” atceras Aļesja, kura šajos divos gados mazajā ciematā iejutusies, un Kurmene viņai ir īsta miera osta. “Sākotnēji neklājās viegli, jo bijām te svešinieki, uz mums skatījās piesardzīgi, bet pamazām pierada un pieņēma. Ir pilsētnieki, kuriem patīk cilvēku pūļi, kustība, steiga, un viņi nekad mūžā nebrauks uz laukiem. Man tieši otrādi — tā visa it nemaz nepietrūkst. Te ir brīvība, nedomā, ko uzvilkt kājās vai mugurā, kā strādā — gumijniekos —, tā arī uz veikalu atnāk. Kurmenē ir ļoti jauki, īpaši vasarā. Rīdzinieki atbrauc un priecājas par klusumu un skaisto dabu. Ja Kurmenē būtu skola, daudz nedomājot uz šejieni pārceltos. Te ir cits dzīves ritms — mierīgs, lēns. Pensionāri Kurmenē dzīvo labāk nekā Rīgā, te ir lētāka dzīvošana, apkure maksā mazāk, līdz ar to var atļauties labāk paēst. Strādājot Rīgā, pieredzēts daudz. Kurmenē pensionāri nepērk divus cīsiņus kā Rīgā, lai izdzīvotu līdz pensijai. Te tik ļoti naudu neskaita.”
Iecienītākie — speķa rausīši
Neilgi pirms Ziemassvētkiem veikalā ierīkota ceptuve, un kurmenieši, atnākot uz vietējo tirgotavu, var nopirkt siltus pīrādziņus un maizītes. Ierosme cept pašiem radusies, saskaroties ar realitāti — slikto ceļu dēļ neviens nelielo 15 — 20 eiro vērto pasūtījumu nav vēlējies piegādāt. “Pircēji izteica savas vēlmes, un mēs bijām spiesti kaut ko izdomāt,” stāsta Aļesja. “Visvairāk maksā darbs, bet mīnusos ar pīrādziņiem neesam, un cilvēki ir priecīgi par svaigām un mīkstām maizītēm. Pensionāri, kuri dzīvo vieni paši, sev neceps — nu cik vienam cilvēkam vajag? Tieši speķa pīrādziņi ir topā, lielākoties grib sāļās maizītes, ļoti labi pērk kāpostu pīrāgus, cīsiņus mīklā, picas, arī saldās maizītes. Apgrozījums ar tām ir lielāks, nekā iepērkot no citiem, var uzcept pussimtu un pārdot vienā dienā. Ierīkojot ceptuvi, sadarbojos ar Pārtikas un veterinārā dienesta Bauskas nodaļu, vienmēr jautāju padomu, konsultējos, ko un kā darīt, lai nekļūdītos, lai nav jāpārtaisa. Tur ir ļoti atsaucīgi cilvēki.”
Piedāvās siltos ēdienus
Veikala preču sortimentā ir ne tikai Latvijas, bet arī tuvējās apkaimes pārtikas produkti — šobrīd veikalā ir Skaistkalnē audzēti kartupeļi, Kurmenes pagastā bioloģiskajā saimniecībā audzēti ķiploki. Vasarā apgrozījumu palielina tūrisms, netālu esošā laivu bāze vilina ne tikai latviešus, šurp brauc arī no Lietuvas. Pavasarī brauc uz vimbām. Interesanti esot uz viņiem skatīties — atbrauc uz divām dienām, auksti, bet pacietīgi sēž uz ledus.
Domājot par tuvāko nākotni, Aļesjai jau padomā kāda ideja, ko plānots īstenot pavasara pusē — viņa iecerējusi ierīkot virtuvi, kurā gatavotos siltos ēdienus varēs iegādāties veikalā. “Braucu pa mazajiem veikaliņiem Vecumnieku pusē un prasīju, vai ir pieprasījums pēc siltā ēdiena, un tāds ir! Piedāvāsim gatavas porcijas, ko varēs uzsildīt un ēst tepat veikalā, kafejnīcas stūrītī, vai paņemt līdzi. To plānojam sākt pavasara pusē. Kurmenes centrā mums ir telpiņa, jāveic remonts, tur gatavosim, bet pārdosim veikalā. Visu darīsim par pašu līdzekļiem. Kredītus ņemt negribas, jo mūsu valstī par rītdienu nevari būt drošs. Mums vēl ir izbraukuma tirdzniecība — cepam šašliku, desiņas, pārdodam štovētus kāpostus. Dodamies uz tuvējo apkaimi un tādējādi esam visos pasākumos, strādājam un reizē atpūšamies, jo tas ir tas, kas patīk. Un ir ļoti labi, ja vari darīt to, kas patīk. Mana mamma visu mūžu strādāja tirdzniecībā, tāpēc tā man jau no bērnības asinīs.” ◆
