Citādi nekad nav bijis — joki, zobgalības, ironija, sarkasms, melnais humors. Un it nemaz joks nav tas, ka Jānis Skribāns pirmo reizi atzīmēs jubileju. “Nekad mūžā neesmu svinējis nevienu dzimšanas dienu, kā nosvin, tā ātri nomirst,” saka jubilārs.
Divi Svari
Kurmenes pagastā nelielu daļu bijušā “Ozolkalnu” fermas kompleksa Jānis pārbūvējis. Viesistabā, dīvāna vietā, kur uz saulaini dzeltena pārklāja klusi krāc tīģerbokseriene Čiepa, reiz stāvēja apkures katli — šajā telpā bija kurtuve. 1975. gadā Jānis un Olga Skribāni apmetās dzīvot Kurmenē, četristabu dzīvoklī ciemata centrā, bet, tiklīdz radās iespēja, nopirka veco fermu un pārnāca dzīvot tur.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad likvidēja kolhozus, iegādāta tehnika, ir viss, kas nepieciešams saimniekošanai laukos. Tikai paša galvenā nav: kāda, kurš saimniekotu. “Abi mūsu dēli prom, ja dzīvotu otrreiz, gribētu vairāk bērnu,” saka Jānis. “Kāds taču paliktu te saimniekot. Tagad nekā. Sieva mani tur pie dzīvības, lai ir, kas viņu ar mašīnu vadā, citādi sen būtu nomušījusi. Olgai dzimšanas diena drīz — 13. oktobrī. Abi divi Svari, un tā mēs visu mūžu svārstāmies viens ar otru. Tagad vecumā pavisam viegli līdzsvarā būt. Sākumā bija grūtāk, sieva jokus nesaprata, bet tagad pieslīpējusies. Vienmēr esmu bijis muldoņa. Optimists. Kā tur ir, tā ir, tik uz priekšu. Viens otrs apvainojas, bet es jau neesmu domājis apvainot.”
Nedrīkst mirt sešus gadus
“Ar Olgu iepazinos, kad Jelgavā strādāju par šoferi sabiedriskajā transportā,” saka Jānis, taču sieva iebilst: “Nebija gan tā, toreiz es strādāju cukurfabrikas ēdnīcā, bet fabrikā tev bija brūte, pie viņas arī gāji, taču tās meitenes todien nebija darbā. Abi kopā aizgājām uz centru, parunājām, bet tai reizē vēl neko.”
“Labi, labi… Citā reizē skatos: pieturā Olga. Saku: meitenīt! Tā četrdesmit četrus gadus esam kopā nodzīvojuši. Olgai, kad iepazināmies, bija sešpadsmit. Pēc dažiem gadiem apprecējāmies,” stāsta jubilārs.
“Ir jau ar’ laiks, no 1969. gada esam kopā,” piebilst Olga. “Tāpēc tev, draudziņ mīļo, jādzīvo vēl vismaz seši gadi, līdz zelta kāzām, nedrīksti mirt, nedomā! Nākamgad likvidēsim saimniecību, gadu padzīvosim bez lopiem, lai varam brīvi braukt, kur gribam. Daudz strādāts un maz redzēts, vajag apbraukāt radus, paceļot. Pēc tam varbūt vienu gotiņu, cūku…”
“Un pēc tam sāksim visu no jauna,” pasmejas Jānis.
“Nē, nē, no jauna vairs ne,” noteic Olga. “Saimniecībā pašiem ir 18 hektāru zemes, nomājam desmit. Šogad pēdējais nomas gads. Nākamgad tiešām visu likvidēsim, lopus vairs neturēsim.”
“Kā tad!” Jānis smīn. “Ziniet, mēs jau desmit gadu “likvidējamies”, bet tā kūts pilnāka un pilnāka. Bija trīs govis, tad piecas, septiņas, trīspadsmit, divdesmit, laikam pie 24 liellopiem apstājās. Bet nu vairs nekā nebūs, vecais nu ir stīvs un klibs, sienu vairs nevar sagatavot, labību iesēt un nokult nevar, neko vairs nevar. Lopiem nebūs, ko ēst, un tāpēc šā vai tā, bet jālikvidē.”
Kristīts grāfa
vārdā
Kur Edmunds, īstajā vārdā Jānis, pasaulē nācis? 1943. gads, Otrā pasaules kara laiks. “Dobeles pagasta Naudītē piedzimu. Man bērnībā bija divas mātes. Kamēr īstā māte darbos, tikmēr auklēja saimniece, pie kuras dzīvojām. Ilgi nesapratu, kura ir tā īstā. Bērnībā teicu: “Mamm, ku’ mana mamm?”. Audžumāte bija izlasījusi Aleksandra Dimā romānu “Grāfs Monte Kristo”, tāpēc mani par Edmundu nokristīja. Bet tēvs, kurš taisni tad bija partizānos, mitinājās mežā zemnīcā, uzzinājis, ka viņam piedzimis dēls, pateica: būs Jānis. Visu mūžu esmu par Jāni saukts, tikai papīros Edmunds.”
“Visu ko esmu darījis. Esmu bijis autovadītājs, lopkopis, melderis, mehanizators, kāvējs, tagad pensionārs. Visilgāk nostrādāts par traktoristu. Šoferis esmu jau 50 gadu, traktorists ap 30, pensionārs desmit gadu, priekšlaikus pensionējos, nebija darba. Kad nopirkām fermu, te bija kautuve, pabeidzu kursus un dabūju sertifikātu. Esmu sertificēts “kauslis”. Tikai trusi, aitu un piena teļu nevaru nokaut. Kad skatās virsū ar tādām bezpalīdzīgām bailēs sastingušām acīm — nevaru! Kādreiz uzdāvināja trušu māti un tēvu, piedzima trusēni, palaidām savvaļā,” atceras Jānis.
***
Kāpēc tagad svinēs, ja visu mūžu bez tā iztikts? “Radi vainīgi, sestdien pulksten sešos atbrauks,” saka jubilārs. “Kādreiz bērnībā nebija, par ko svinēt, vēlāk nebija priekš kā, tagad māsa piesējās: braukšot, septiņdesmit esot jāsvin. Nu, lai brauc. Bet jūs tikai tajā rakstā neiztaisiet no manis to, kas neesmu. Kāds esmu, tāds esmu. Un visādi mums ir bijis — uz augšu, uz leju. Kā jau dzīvē.” ◆
