Vislabāk ir tur, kur esam mēs — pēdējā laikā, šķiet, jāmaina visiem labi zināmais teiciens, vērojot vārdu kaujas starp tiem, kuri aizbraukuši, un tiem, kuri palikuši Latvijā. Ik pa laikam sociālajos tīklos lasu komentārus: Latvijā palikuši tikai muļķi, labākie ir prom! Un kur vēl teksti un pierādījumi bildēs tam, cik “tur” — Anglijā, Īrijā, Dānijā, Norvēģijā vai Amerikā — ir labi, cik skaisti dzīvot, un cik ļoti viņiem žēl mūs. To, kas palikuši.
Protams, palicēji atbildi parādā nepaliek. Kad maija beigās Anglijā koncertēja grupa “Musiqq”, šis fakts tika atspoguļots arī Latvijas medijos. Un tautieši neskopojās ar aizvainojošiem komentāriem — cik noēdušies vai sadzērušies mūsu bāleliņi, koncerta apmeklētāji, fotogrāfijās izskatās. Kāds latvietis Jānis saistībā ar to vēlāk aicināja Anglijas medijus neinformēt Latviju par tur notiekošajiem pasākumiem, jo kāpēc gan dalīties ar ko pozitīvu, kas notiek citās valstīs, ja latvieši atkal viens otru centīsies pagrūst zem “kamaza”?
Šādas un līdzīgas tēmas un komentāri latviešu sociālajos portālos lasāmi nepārtraukti. Parasti bez atbildes tie nepaliek, un reizēm šķiet, ka sācies īsts vārdu karš starp aizbraucējiem un palicējiem. Atzīšos, ka pirmajā mirklī arī man bieži gribas iesaistīties un teikt: ja jau tur ir tik labi, dzīvo tik nost! Vai tāpēc nepārtraukti jālielās? Kaut kā tamlīdzīgi reiz kādā sociālajā portālā tautietei pajautāja arī žurnāliste Elita Veidemane. Atbilde bija: es tomēr mīlu Latviju, bet neciešu tās valdību, tos, kuru dēļ mums bija jāaizbrauc. Šī atzīšanās man lika aizdomāties. Vai aizbraucēji patiešām ir tik laimīgi? Vai varbūt tā ir aizsargreakcija un attaisnojums sev?
Negrasos nosodīt tos, kuri aizbraukuši un atraduši vai vēl meklē laimi svešā zemē. Katram cilvēkam šim lēmumam bijis pietiekami svarīgs iemesls, un atzīšos — es viņus cienu par drosmi un uzdrīkstēšanos. Kaut citi saka, ka lielāka drosme esot palikt Latvijā. Kad nesen klausījos lielisku koncertu Sunākstes saieta nama, kurā piedalījās Latvijā zināmi mūziķi un aktieri, arī viņi teica: tas ir varoņdarbs — palikt! Dzīvot laukos, kopt zemi un mēģināt izdzīvot laikā, kad vieglāk būtu aizbraukt.
Šoreiz stāsts ir par kaut ko citu. Par latviešu vienotību. Diemžēl vairāk tās noteikti nepaliek. Vai kādam šajā tik grūtajā laikā tas ir izdevīgi? Internetā ir ne mazums vietņu, kuras darbojas apmēram ar šādu devīzi: miljons iemeslu, kāpēc vajag “tīties” vai palikt Latvijā. Tajā ir tik daudz muļķību un klajas ņirgāšanās, bet — ap septiņiem tūkstoši sekotāju. Piemēram, “Staburaga” mājaslapai ir vien 1700 sekotāju. Jāsecina, ka sākusies jauna mode: paņirgāties par savu zemi un latviešiem. Tātad — arī pašiem par sevi. Vai tas neved uz zināmu pašiznīcību?
