Ja ticēt oficiālajai Rīgas versijai, valstī plosās cūku gripa. Taču vietējie ļautiņi teic, ka to ne acu galā nav redzējuši. Kam lai tic? Sev vai Infektoloģijas centram? Šitādu domu pārmocīts, vakarrīt izgāju masās, jo, kā saka, taisni tur cūkgripa esot visuzmācīgākā. Gribējās saskrieties, saostīties, jo ziņkāre pārāka par bailēm. Vispirms nolēmu atrast tā saucamās masas. Skaidrs, ka laukos tās jāmeklē veikalā, pastā, pašvaldības un valsts iestādēs.
Savādi, bet rīta cēlienā veikali kā izslaucīti. Nu nekādu masu! Pasts arī! Sieviņa pie kases aparāta žāvājās, šai vaicāju, kas par lietu. Smaidīdama viņa man atbildēja: “Tā rukšu kaite laikam vainīga.” Kā tad! Veikalos taču vairs lāgā nav ko pirkt! Pārtikas preču plaukti tukši, bet pārējā sortimenta tirdzniecībā virsroku ņēmuši “humpalu” veikali, kas tomēr latviešu mentalitātei ir pasveši. Kā sacīt jāsaka, nav jau tā, ka tautai vairs nebūtu, ko mugurā vilkt. Pastaigās vecajās drēbēs, ja jaunas nopirkt nevar.
Iegāju novada domes kantorī. A tur tikai sekretāre. — Kas ta nu? — vaicāju. Man atbildēja — visi sēžot cūkgripas seminārā. Tālāk mans ceļš veda uz pāris bankām, kur arī, izrādījās, klientus tas pats ruksis pieveicis. Tāpat Valsts ieņēmumu dienestā bija kluss kā kapā. Ieskrēju skolā mazdēlu apraudzīt, bet tur klase pustukša. Audzinātāja sacīja: “Slimi.” Mans mazdēls arī. Ak Dievs! Metos uz mājām pie bērna, a tur viņa māte mani pārsteidza ar vārdiem: “Puika ar klasesbiedriem somu pirtī svinēja valsts svētkus un tagad slims.” Prasīju: vai cūkgripa? Māte smējās: “Kā tad! Ja tā rodas no pārmērīgas alkohola lietošanas, tad gan.”
Skaidrs. Tātad ir tomēr cūkgripa pastrādājusi, ir ne tikai ieņēmusi pastu, telegrāfu… Tfu, vells, nē taču, bet, vārdu sakot, ir pārņēmusi visu un pat alkoholu inficējusi. Apvērsums!
Izpalīdzēdams mazdēlam, skrēju uz aptieku pēc drapēm, bet tur man sacīja, ka visi pretgripas līdzekļi izpirkti, jo mūsu pusē, rau, epidēmija. Vienīgi C vitamīns vēl plauktos aizķēries. Sapirkos to. Izrāvu visu paciņu uz vietas, glāzi ūdens uzdzerdams, kļuva man karsti, vaigi sāka degt kā liesmās. Sabijos, teciņiem aizskrēju pie savas ģimenes ārstes ar vārdiem: “Dakterīt, man cūku gripa uzmācas! Palīdziet! Gribu analīzes, gribu vakcinēties!”. A dakterīte pretī bilda: “Teni, ja to visu vēlies, varam tev dot, bet tikai par taviem paša līdzekļiem. Vai tev ir lieks simtlatnieks?”.
Valsts mani pametusi cūku gripas varā. Tā, lūk. Bet es tomēr nemiršu, pat neceriet!
