— Laikam esmu dzimusi zem nelaimīgas zvaigznes, — savu stāstu sāk Inga. Jautāta, vai nepārtraukti vajā nelaimes, viņa, brīdi padomājusi, atbild noliedzoši.
— Laimīga jutos bērnībā, man tā tiešām bija bezrūpīga. Jutos vecāku mīlēta un aprūpēta. Mums ar brāli nekā netrūka, — teic Inga.
Tagad viņai ir 44 gadi, vecāki jau atdusas smiltainē, ir divu laulību pieredze un divi dēli. Pāris reižu gadā viņa tiekas ar brāļa ģimeni. Pārējā laikā darbs un rūpes par ģimeni.
Princis baltā žigulī
— Visas manas draudzenes, arī es, ticēja skaistajiem mīlestības stāstiem. Bijām pārliecinātas, ka arī pie mums ieradīsies princis baltā zirgā un aizvedīs uz savu karaļvalsti. Satiku “princi” Andri, tiesa, ar baltu žiguli, un viņš mani aizveda uz pili — vecāku mājām. Viss jau būtu labi, bet mēs nebijām divi vien. Vīramāte gribēja, ka mēs savus plānus saskaņojam ar viņu. Sākumā tas mani uzjautrināja, bet ar laiku tracināja. Pavisam smagi kļuva, kad Andris aizbrauca studēt. Tikāmies nedēļas nogalēs. Citās dienās ilgāk paliku darbavietā, izdomāju visādus darbus, lai pēc iespējas vēlāk varētu doties mājās. Kad piedzima Edgariņš, domāju, ka situācija uzlabosies, taču manas un vīramātes attiecības kļuva arvien saspīlētākas. Kad vairs nevarēju izturēt, savācu mantas un abi ar dēliņu aizgājām pie maniem vecākiem.
Klusē, lai pateiktu
Andris, protams, bija šokā, gribēja, lai nāku atpakaļ, taču nebiju ar mieru. Viņu māte studiju laikā atbalstīja, tādēļ viņš neko daudz neiebilda, jo jutās atkarīgs. Es negribēju dzīvot pie Andra vecākiem, viņš — pie maniem. Tā mēs abi “ecējāmies” un aizmirsām pašu galveno — bērnu. Tagad es noteikti rīkotos citādi.
Ar laiku izšķīrāmies. Andris apciemoja dēlu. Kopīgos izbraucienos arī es nebiju lieka. No malas izskatījās jauka, laimīga ģimenīte, taču tā nebija. Ar Andri brīžiem tā saskatījāmies, it kā gribētu viens otram ko teikt, taču abi nodūrām acis un klusējām. Laikam bijām lepni, lai prāta žogam pārkāptu pāri. Nezinu, kas atturēja viņu, bet es taču sieviete, tādēļ pirmajai nepieklājas…
Dzīvo tikai bērnam
Dzīvoju un strādāju tikai Edgaram. Kad viens pēc otra aizsaulē aizgāja vecāki, man finansiāli kļuva grūtāk. Manā dzīvē joprojām nebija neviena vīrieša, taču Andris izveidoja jaunu ģimeni. Atzīšos, man nepatika. Taču klusēju un neliedzu dēlam tikties ar tēvu. Domājot par materiālās situācijas uzlabošanu, sāku izplatīt kādas pazīstamas firmas kosmētiku, un man veicās diezgan labi. Vēlāk piedāvāja izplatīt arī citu produkciju. Naudas bija vairāk, bet diemžēl Edgaram varēju veltīt mazāk laika. Mēģināju to labot, šad tad uz prezentācijām viņu ņēmu līdzi. Ievēroju, ka arī dēlam ir ķēriens pārdot un viņš ar savu atraktivitāti spēj savaldzināt ne vienu vien pircēju. Situācija uzlabojās, varējām atļauties paceļot, iegādāties arī kādu lietu, ko citkārt nevarētu. Protams, nopirkām arī datoru.
Galantais datorspeciālists
Edgars aizrāvās ar datoru, skolā apmeklēja datorpulciņu. Uztraucos, vai bērns pie kompjūtera nepavada pārāk daudz laika. Kā jau tas šad tad mēdz gadīties, mūsdienu tehnikas brīnums sabojājās. Pirmajā remontdarbnīcā, kas man bija pa ceļam, sarunāju meistaru. Viņš ieradās mūsu mājās, datoru salaboja, bija laipns gan pret mani, gan pret Edgaru. Pacienāju meistaru Juri ar kafiju. Nedaudz parunājām. Viņš solīja atnākt, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Es, protams, neiebildu.
Juris atnāca, kā solīja. Pēc kāda laika vēlreiz, it kā aizmirsis kādu rīku mūsu mājās… Tad vēl un vēl, un vienmēr bija kāds iemesls. Vienā no ciemošanās reizēm Juris mani ielūdza izbraukumā ārpus pilsētas. Tas bija pirmais, bet ne pēdējais šāds brauciens. Man tie patika un ar Juri jutos labi. Kad viņš mani bildināja, es nešaubīdamās laulībām piekritu.
Padzen kāzu viesus
Ar savu māti Juris mani un Edgaru iepazīstināja neilgi pirms kāzām. Sapratu, ka arī šoreiz ar vīramāti sirsnīgas attiecības neizveidosies. Viņa arī neslēpa nepatiku pret manu dēlu.
Kāzās nolēmām ielūgt tikai pašus tuvākos. Nedomāju, ka šī diena pārvērtīsies par ļaunu murgu. Vakariņu laikā ievēroju, ka Juris lieto alkoholu, taču neko sliktu nedomāju — visi iedzer, arī es. Vēlāk mani nepatīkami pārsteidza Jura replikas, tad viņš sāka skaļi klaigāt, lamāties, līdz padzina visus viesus. Tādu es viņu redzēju pirmo reizi. Man bija kauns un pārņēma bailes. Abi ar Edgaru sēdējām viņa istabā klusi kā pelītes. Izgājām nokopt galdu tikai tad, kad Juris jau gulēja. Dēls sacīja: “Mammīt, tu taču esi apprecējusi alkoholiķi.” Es laikam staigāju rozā brillēs, jo domāju, ka rīt viss būs labi, kā nekā jādodas medusmēneša ceļojumā uz Roņu salu. Tomēr Jurim pēckāzu nedēļa pagāja “plostojot”.
Traucē padēls
Nākamais “plosts” atkārtojās pēc pāris gadiem, kad piedzima Toms. Mājās no slimnīcas mani un mazuli pārveda Edgars. Zēns bija izsaucis taksometru. Juris pat nezināja, ka mēs esam mājās, jo visi trīs mitām Edgara istabā. Nezinu, ko būtu iesākusi, ja ne vecākā dēla atbalsta, kaut viņam bija tikai 14 gadu. Viņš ļoti pieķērās brālītim, gādāja par kārtību mājoklī, pirms pastaigām nonesa lejā ratiņus un pēc tam uznesa augšā.
Juris nevarēja ciest, ka Edgars ir tik tuvs Tomam. Sarīkoja ne vienu vien skandālu. Kad gribēju izrunāties, kāpēc viņš tā izturas, parasti apgalvoja, ka “ļaunuma sakne” ir Edgars, ja nebūtu viņa, mums būtu pavisam cita dzīve.
Ar smagu sirdi
Kad Edgaram palika 16 gadu, Juris izdomāja, ka zēnam laiks dzīvot vienam pašam. Viņš organizēja dzīvokļu maiņu — manu vecāku divistabu dzīvokli samainot pret vienistabas un divistabu dzīvokli. Maiņa bija iespējama ar piemaksu, tādēļ Juris pat paņēma kredītu. Sākumā kategoriski iebildu. Biju pārliecināta, ka, līdzko Edgars kļūs pilngadīgs, pats sāks savu dzīvi. Zināju, ka viņam grūti to izturēt, un galu galā vēl jau es viņam biju vajadzīga. Ko gan tie divi gadi mainītu? Juris apgalvoja, ka tā visiem būs labāk. Vēlāk Edgars lūdza, lai es piekrītu šim maiņas variantam. Ar smagu sirdi parakstīju dokumentus. Par jaunā dzīvokļa īpašnieku kļuva vīrs.
Labāk, kā Juris apgalvoja, nebija. Nepārtraukti domāju par vecāko dēlu, man arī viņa pietrūka. Mēs ar Tomu nedrīkstējām apciemot Edgaru, un viņam bija liegts nākt pie mums. Vīrs neko nepalīdzēja, laiku pavadīja pie datora, ar visu bija jātiek galā pašai.
Risinājumu nesaskata
Edgars pabeidza skolu, par laimi, dabūja labi apmaksātu darbu. Mazliet iekrāja, pārdeva dzīvokli un nopirka māju laukos. Pērnvasar apprecējās. Juris aizliedza man doties uz kāzām un neļāva arī Tomu ņemt līdzi, kaut, neņemot vērā bijušo, dēls arī viņu ielūdza uz svinībām. Nepaklausīju un biju kopā ar Edgaru. Prieks, ka viņam klājas labi.
Laimīga es nejūtos, attiecības ar Juri ir pavisam saspīlētas. Nu viņš arī Tomu ir pret mani noskaņojis. Lai iegūtu dēla labvēlību, izdabā viņam it visā. Nesen nopirka kucēnu par 400 latiem. Man ir pateikts, ka varu iet, kur vien acis rāda. Ja izdomāšu šķirties, Tomu vairs nekad neredzēšu.
Tāpēc arī saku, ka esmu dzimusi zem nelaimīgas zvaigznes. Pārņem dziļš izmisums, jo šai situācijai risinājumu neredzu. Šķiet, ka visi trumpji ir Jura rokās, es esmu tukšā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jā, es eju un daru, taču brīžiem nav spēka dzīvot.
