Mans bračka, kaislīgs mednieks, šoruden ir nikns kā vēl nekad. Es viņam prasu: “Kas tad nu, vai arī tev beidzot krīze traucē dzīvot?”. Bet viņš atbild, ka ar krīzi jau apradis. Taču šokēts ir par to, ka šosezon nav izdevies nomedīt nevienu zosi. Kā viņš esot meklējis! Pa kalniem un pa lejām, debesīs un uz zemes, sausās un slapjās vietās. Viens pats un ar kolektīvu. Ar suņiem un bez viņiem. Nekā! Sapņos viņam tās zosis rādoties. Tādas sulīgas, labi noaugušas. Žāvādamās viņas riņķojot ap manu bračku kāšiem vien. Viņš mostoties galīgi nosvīdis un vīlies — kā jau zosi nedabūjis. “Tad ta nelaime!” es nomēdos vien.
Prasu: “Kādā krāsā?”. A šis rausta plecus. Ko var brīnīties! “Zoss sapnī kādā krāsā bija?” es pratinu. Viņš atbild — esot bijusi balta kā sniegs.
“Čomiņ, tu meklē nepareizā vietā! Ne jau purvi un meži viņām jābradā. Zosis var atrast jebkur, galvenais ir prast viņas piebarot. Tas, kā sacīt jāsaka, ir jādara ar mīlestību,” es maļu savu sakāmo.
“Kas tur ko neprast! Ņem tik uz grauda! Un gaidi. Kā šīs nolaižas, jāgaida, kad atkal pacelsies spārnos. Tad gan jābliež, nav jāļauj nekur tālu aizlidot,” bračka man klārē. Un piebilst: “Labāk pasaki, kur tu tās zosis esi redzējis?”.
“Es ar viņām kontaktējos regulāri, katru nakti,” es stāstu un burtiski izgaršoju skaudību, ko bračkas acīs izlasu kā atvērtā grāmatā.
Es šim prasu, kad viņš pēdējo reizi ir bijis Rīgā. Bet bračkiņš melš, ka mēli vis pie sasaluša cirvja asmens klāt nešaušot, lai Rīgu ieraudzītu. Saprot, makans, ka es velnu dzenu. Un vēl piemetina — viņš pretstatā man aizraujoties ar mežonīgajām, slaikajām, nevis pieradinātajām, resnajām mājas zosīm.
Nu i pats vainīgs. Es katru nakti pavadu mīkstos zoss pēļos. Ekselenti! Es aicinu bračku un ikvienu mednieku apdomāties labi, pirms tēmēt uz zosi. Paši taču redz, ka viņas jau ir kļuvušas par retu putnu. Bet agrāk ar zosīm bija pilna Latvija — pieradinātām un mežonīgām, resnām un tievām, baltām un raibām. Kur viņas palikušas? Vai tiešām visas aizlaidušās uz ārzemēm? Starp citu, ir tāda teorija, ka cilvēks nav cēlies no mērkaķa, bet gan… Jūs taču arī zināt, ka no viņām, vai ne? Protams! Uzmini nu, kas bija vispirms! Cilvēks vai zoss? Protams, viņa.
