Nevarēju atturēties, šo to nepiebildis, “Staburaga” 9. februāra numurā izlasot rakstu “Skrīveros dzīve nav vienmuļa”.
Nevarēju atturēties, šo to nepiebildis, “Staburaga” 9. februāra numurā izlasot rakstu “Skrīveros dzīve nav vienmuļa”. Ko var
spriest ienācējs, kuram nav iespējas salīdzināt kultūras dzīvi Skrīveros agrāk un šobrīd? Un nevajag uzreiz visu politizēt.
Esmu skrīverietis kopš dzimšanas. Tēvs, māte un vecaistēvs iesaistījās kultūras dzīvē, arī pats tur biju no mazotnes. Atceros Lidiju Ieriķi, triju deju kolektīvu vadītāju, kluba direktori un dvēseli. Arī toreiz darbojās pulciņi un kori, bija pūtēju orķestris, džeza ansamblis. 60. gadu beigās arī es sāku spēlēt ansamblī “Aelita”, vēlāk “Matadorā”, bijām viena no pirmajām elektroinstrumentu grupām apkārtnē. Spēlējām ballēs, karnevālos. Apmeklētāju reizēm bija tik daudz, ka zāle kļuva par mazu dejošanai.
Kur tas viss Skrīveros palicis? Kur orķestra spēlētās zaļumballes? Jo arī vidējai paaudzei pēc grūta darba gribas atpūsties. Jaunatne tiešām ir “atradināta” no kultūras. Viņi meklē izklaides viesu namos, pirtīs un bāros. Sproģis, Pētersons, māksla, gleznas — viss lēnām “apaug ar bārdu”. Nāk jaunas tehnoloģijas, jaunas iespējas, taču deja — gan tautiskā, gan vienkārši ar partneri ballītē — tā bija un tai būtu jābūt arī tagad. Bet, ja nav kur?…
Ar cieņu — Ervīns Ozoliņš
