Ar diviem reizē draudzēties nevar, tas neies cauri, no viena bija jātiek vaļā. Pirmais puisis bija mazliet vecāks par mani — prātīgāks un miermīlīgs.
Ar diviem reizē draudzēties nevar, tas neies cauri, no viena bija jātiek vaļā. Pirmais puisis bija mazliet vecāks par mani — prātīgāks un miermīlīgs. Mums bija tīra un skaista jaunības mīlestība. Otrais bija traks un tik neatlaidīgs, ka uzreiz pielipa kā dadzis. Teicu, ka man jau ir draugs, lai liekas mierā. Nē, kļuva vēl neatlaidīgāks un aicināja kļūt par viņa sievu. Ja neiešu, tad abi aiziesim pie Dieva — tādi bija viņa vārdi. Ārprāts! Tā varēja arī notikt, nobijos un piekritu.
Kad apprecējāmies, biju jauna meitene — bez pāris mēnešiem 20 gadu. Viņš tikai gadu vecāks. Gadus divdesmit dzīvojām ļoti labi. Viņš mīlēja un žēloja mani. Iemīlēju arī viņu. Pirmais piedzima dēls, kuru vīrs ļoti gribēja, un viņš arī raksturā iedzimis tēvā. Otrā piedzima meita, kura man ir ļoti laba, tagad daudz palīdz. Nodzīvojām ar vīru gandrīz 27 gadus, bērnus izskolojām, izprecinājām. Tad mans vecais pateica, ka tagad viņš varot darīt, ko grib.
Bija atrasta 16 gadu par viņu jaunāka brūte, un vecais palika traks, jo sākās otrā jaunība. Viņš pieteica šķiršanos, nedomājot, ko es lai daru un ko teiks bērni. Tā arī izšķīrāmies. Man bija žēl, precoties nekad nedomāju, ka reiz būs jāšķiras. Es nebiju tam gatava, jo jaunībā vīrs mani tik ļoti gribēja un mīlēja. Neaptverami, ka dzīve tā var izmainīties, gluži kā Meksikas seriālos.
Žēl, ļoti žēl, sirds sāp vēl šodien. Vai mans vecis šodien ir laimīgs? Lai viņam veselība Jaunajā gadā!
Emīlija
