Man laikam sākusies Ziemassvētku depresija. Nevaru saprast, ko darīt vispirms — pirkt dāvanas vai domāt, ko likt svētkos galdā. Katru dienu klīstu pa veikaliem, lai svētkiem izvēlētos kaut ko pašu lētāko, labāko un lielāko, rezultāts viens un tas pats: bankas konts kļūst arvien plānāks, it kā ievērotu Stokholmas diētu, bet jēgas nekādas — nekas man nepatīk, ko nopērku. Un tad aiz kreņķiem ēdu. Patiesībā tā ir ļoti bīstama nodarbe, jo tagad vietējos maršrutos kursē tik mazi autobusiņi, it kā tos būtu ražojuši ķīnieši savu tautiešu pārvadāšanai. Kad es tā pavairāk iepērkos, parasti iestrēgstu ejā. Vakar no kārtējās veikalu tūres atgriezos mājās un jutos tik pārgurusi, bet Indriķis tik skandina — neko nevajag, neko nevajag! Kā nevajag, ja visi iepērkas! Šorīt gan nedaudz atplauku, jo tomēr pasaulē ir cilvēki, kas mani novērtē — man piezvanīja no kādas kredītiestādes un teica, ka es esot ļoti godprātīgs cilvēks, tāpēc viņi man var piešķirt divus tūkstošus eiro, lai tikai padomājot, ko man vajag. Un tagad atkal iekritu depresijā. Manī taču nav nekā no īstas dāmas — cita būtu nopirkusi somiņu par diviem tūkstošiem, vēl cita — briljanta auskariņus, bet man tādus būtu žēl nēsāt bez cenas. Izrādās, es nespēju izdomāt, kur likt divus tūkstošus. Cik es tomēr esmu lēta, kaut Indriķis to prastu novērtēt…
Ha!— Dārgais, tā gribētos kaut ko tīru un gaišu…
— Alu dzersi?
***
Pie poliklīnikas strīdas divi večuki:
— Es vecs?! Man ārsts pateica, ka mans organisms strādā kā pulkstenis!
— Viņš domāja smilšu pulksteni.
***
Es esmu pasaulē vecākās profesijas pārstāvis. Es guļu par naudu. Mana nodarbošanās ir naktssargs.
***Ar vecumu vēlme nopelnīt pāriet vēlmē sākt ekonomēt.
