Apmēram pusstundas braucienā no Aizkraukles Lielvārdes novada Lēdmanes pagastā, Ogres upes malā, ir “Trušu karaliste”. Tur gravā, kur cauri tek strauts, mazās pilīs, krāsainās pasaku mājās dzīvo desmitiem raibu, priecīgu un draudzīgu garaušu. Līdzās viņiem — āži milzīgiem ragiem, cekulainas košās spalvās tērpušās mandarīnpīles, ērmīgas aitu cūkas jeb sprogainās mangalicas.
Kā pasaku zemē pieklājas, te var lidot, vienlaikus sēdēt uz sola pie galda un pacelties gaisā vai kā uz burvja mājiena celms pārtop par galdu, uz kura gardas pankūkas un tēja. Lieliska vieta, kur doties svētku brīvdienās un, iespējams, atrast arī kādu Lieldienu zaķi.
Tikai viens noteikums
Mūsu plāns “ieskriet, apskatīt un aizskriet” izgāzās. Guntis, karalistes gids, mūs mierina, sakot, ka tā vienmēr notiek. Vecāki ar konfektēm vilinot bērnus laukā no meža, bet patiesībā arī paši, aizrāvušies ar dabasskatiem, parkā pavada ne vienu vien stundu. Šobrīd, kad vēl nav sākusies aktīvā tūrisma sezona, uz apmeklētāju jautājumiem atbild viņš viens, bet vasarā esot vismaz trīs palīgi. Viens izrāda, kā lietojams trošu ceļš, kā pa gaisu nokļūt no vienas parka malas līdz otrai un atpakaļ, kāds cep pankūkas, vāra tēju, vada ekskursijas, stāstot par karalistes iemītniekiem.
Tuvojoties karalistei, pirmais, ko pamanām, ir balta milzu kāja — Mākslas akadēmijas studentu dāvana parkam. Tās pamatideja ir citāts no Bībeles — Pāvila vēstules romiešiem 10. nodaļas 15. panta: “Cik tīkamas to kājas, kas pauž labo vēsti!”. Parks ir atvērts jebkuram apmeklētājam, tikai ar vienu noteikumu — bez alkohola lietošanas. Te ir vairākas piknika vietas, kurās pagatavot līdzpaņemtos produktus vai vienkārši baudīt ugunskuru, atpūtināt kājas un prātu, bet bez grādīgā dzēriena. Guntis teic, ka tiem, kuri noteikumu neievēro, diemžēl jāpamet šī zeme.
Rukši maina kažokus
“Trušu karaliste” veidota dabīgajā reljefā — gravā, kurai cauri tek strauts, tādēļ šeit mītošajiem putniem un dzīvniekiem svaigs ūdens pieejams gan karstā vasarā, gan spalgā salā. Vien viskarstākajās vasarās ūdens pievests cisternās.
Ceļojumu sākam no karalistes aizmugures vārtiem, tāpēc vispirms sastopam aptuveni pusotru gadu vecas ar vilnu apaugušas cūkas, kas no attāluma līdzīgas aitām. Pavasarī viņas vilnu nomet un dara to, trinoties gar kokiem. Tās ir mangalicas, sastopamas arī citur Latvijā, radītas, krustojot mājas un mežacūkas.
Guntis teic, ka agrā pavasarī pāris iemītnieku vēl savā ziemas mītnē — kūtī, bet drīzumā viņi atkal varēs pilnībā izbaudīt gandrīz neierobežoto brīvību. Karalistes apmeklētāji var priecāties par omulīgo Pekinas cūciņu — maza, ap metru gara, apaļa kā bumbiņa, uzrautu degunu. Ieraugot viņu, smieklus nenovaldīt. Arī par Kaukāza āzi Guntis stāsta ar sajūsmu, īpaši par viņa lielajiem ragiem. Ejot pa taciņu labirintiem, nonākam pie mandarīnpīlēm. Viņu tēviņi pavasarī tērpušies ļoti košās spalvās, bet vasarā šis krāšņums nomainīts uz pavisam necilu.
Kāpjam skatu laukumā, no kura paveras skats gan uz karalisti, gan Ogres upi, brīvdabas estrādi tās malā. Guntis teic — ja izdošoties realizēt ieceri, trošu ceļu nākotnē papildinās ar gaisa tramvaju.
Vējš atpūš pankūku smaržu
Nonākam arī pie galvenajiem iemītniekiem — trušiem dažādu krāsu kažokos. Gravas malas izrobotas viņu izraktajām alām, bet patverties var arī glītās koka mājiņās, tornīšos, zem un uz lokveida tiltiņiem, kas ved pār strautu. Parks tapis pirms aptuveni četriem gadiem, koka konstrukcijas un to krāsojums labi saglabājies un tiešām atbilst karalistes nosaukumam.
Mūsu gids pasniedz spaini, pilnu ar sausas baltmaizes šķēlēm. Atliek vien garaušu virzienā izstiept roku ar maizi, kā bariņš sāk kustēties mūsu virzienā. Pirmais pienākušais sākumā cienastu grauž, bet drīz negaidīti ar spēcīgu tvērienu izrauj to no rokām un, pagājis mazliet tālāk, turpina grauzt.
Tepat netālu saskatāms uzkalniņš, kurā alas, un tajās dzīvo lapsas. Daži drošības pasākumi viņu dēļ īstenoti, piemēram, žogam izveidots slīps pagarinājums, bet kopumā abu sugu pārstāvji dzīvojot draudzīgi, ko nevar attiecināt uz seskiem. Gan šī iemesla dēļ, gan lai izsargātos no slimībām, trušus ik gadu vakcinē.
Rūpīgā attieksme pret garaušiem bijusi tā vērta, uzņemot simtiem karaļvalsts apmeklētāju.
Bet mūsu vairāk kā stundu ilgās ekskursijas noslēgumā no mazās suvenīru un pankūku mājiņas vējš atpūš pankūku smaržu. Guntis izsalkušos ceļotājus nelaiž tālāk, pirms nav kārtīgi paēduši.
