Dienas paiet, jau divus gadus vadot savu firmu — SIA “Danivors”. Aizkraukles veikals “Mon-
roe”, kurā pārdodam sieviešu apģērbu, aksesuārus un Latvijā ražotu “Rosmes” apakšveļu, ir mūsu ģimenes uzņēmums. Jāsagādā veikalam preces, jākārto visas citas lietas. Vadu arī SIA “Jards” veikalu, vairāk nodarbojos ar tehniskām lietām, manā pārziņā ir gaismekļi, elektropreces. Kā parasti, janvāris un februāris ir tukšāki mēneši, bet šis laiks tirgotājiem vienmēr ir jāpārdzīvo. Līdz ar pavasara tuvošanos lielāka kļūst arī pircēju rosība.
Centrālā statistikas pārvalde paziņojusi, ka iztikas minimumu vairs neaprēķinās, jo metodika ir jau 23 gadus veca. Labklājības ministrija plāno izstrādāt metodiku nabadzības riska sliekšņa noteikšanai. Pēdējais iztikas minimuma rādītājs ir par 2013. gada decembri — 252,19 eiro.
Man saistošāki šķiet dati par vidējās algas lielumu valstī. Zemgales reģionā, kurā esam arī mēs, strādājošo mēneša vidējā darba samaksa 2013. gadā pirms nodokļu nomaksas bijusi 382 lati janvārī un 431 lats decembrī, bet Latvijā — 513 latu. Šķiet daudz, varētu domāt, ka cilvēki dzīvo labi, tomēr tas ir maldinoši, reāli liela daļa cilvēku saņem daudz mazāk. Nav objektīvi, ja vislielākās algas, kas ir mērāmas vairākos tūkstošos latu, aprēķinos saliek kopā ar mazajām.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība paziņojusi, ka Latvijā Eiropas Savienības vidējo darba algu līmeni varēsim sasniegt tikai pēc 136 gadiem. Daži Saeimas deputāti prognozē 50 — 60 gadu, bet ekonomisti un finansisti ir optimistiskāki — algu pieaugumu viņi prognozē apmēram 20 gadu laikā. Domāju, ka tik lielas algas kā Eiropas Savienības attīstītākajās valstīs mums būs ne agrāk kā pēc 50 gadiem. Tomēr, ja būs lielākas algas, dārgākas kļūs arī preces un pakalpojumi.
Nodokļos valsts iekasē ļoti lielas summas. Latvijas nodokļu sistēma mazajiem uzņēmējiem ir ļoti nelabvēlīga — mūs saliek vienā “katlā” ar lielajiem uzņēmumiem. Piemēram, Vācijā un Zviedrijā valsts mazos uzņēmumus atbalsta daudz vairāk — nodokļi jāmaksā atkarībā no apgrozījuma. Būtu labi, ja tādu kārtību kādreiz pieņemtu arī Latvijā.
Līdz ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu katrs varēs izvēlēties lētāko elektrības piegādātāju. Pagaidām nevienu piedāvājumu savā pastkastītē gan vēl neesmu saņēmis.
Elektrības cenu kāpums ietekmēs mūs visus. Daudziem, arī man, nav īsti saprotams, kāpēc atkal ir jāpalielina elektroenerģijas cena, ja “Latvenergo” peļņa pērn sasniegusi 42,3 miljonus eiro, bet vēl gadu iepriekš tā bija 45,1 miljons eiro.
Maksājot par elektrību, mēs daļu naudas obligātā iepirkuma komponentes veidā samaksājam par subsidēto elektroenerģiju, ko saražo koģenerācijas stacijās un no atjaunojamajiem energoresursiem un kas tiek iepirkta par lielāku tarifu. Pagājušajā gadā patērētāji virs tirgus cenas par to ir samaksājuši 147,5 miljonus latu jeb 209,9 miljonus eiro. Tā ir liela summa.
Svētdien noslēdzās olimpiskās spēles. Ar vislielāko interesi skatījos divus sportaveidus — skeletonu un hokeju. Ļoti gribējās, lai Martins Dukurs izcīna zelta medaļu, tomēr arī sudraba medaļa ir liels sasniegums. Žēl, ka viņa brālis Tomass palika ceturtais. Latvijas hokeja izlases cīņa ar pasaules čempioni Kanādas komandu daudziem hokeja līdzjutējiem Latvijā un citviet pasaulē, arī man, sagādāja patiesu baudījumu — tā bija cīņa līdz pēdējai sekundei. Lai gan mūsējie zaudēja, viņi tomēr ir uzvarētāji. Sagaidītāji Rīgas lidostā mūsu hokejistus sauca par varoņiem — tam piekrītu pilnībā. Kristera Gudļevska atvairītie 55 metieni pelna īpašu atzinību. Interneta komentāros lasīju citu valstu pārstāvju atzinīgos vārdus par Latvijas hokejistiem, kuri Latvijas vārdu popularizē pasaulē. Interese par Latviju kļūst arvien lielāka, un pat tie, kuri iepriekš par mūsu valsti neko nav zinājuši, grib uzzināt vairāk.
Svētdiena sagādāja pārsteigumu ar mūsu bobslejistu izcīnīto lielāko panākumu atjaunotās Latvijas brīvvalsts vēsturē — sudraba medaļu. Uz pjedestāla divu lielvalstu — Krievijas un ASV — pārstāvji, bet līdzās mazās Latvijas sportisti. Pārsteidzoši, ka varam apsteigt pat ASV, kur ir senākas bobsleja tradīcijas un daudz lielāks finansējums.
Četras medaļas, divas sudraba un divas bronzas, deviņiem sportistiem — tas Latvijai ir līdz šim nebijis panākums. Tas panākts ar sportistu pašaizliedzīgo darbu un arī savu līdzekļu ieguldījumu. Par sportistu panākumiem priecājamies, medaļas gaida visi līdzjutēji, tikai žēl, ka valsts sportam neatvēl pietiekami daudz līdzekļu, piemēram, hokeja attīstībai. Kristers Gudļevskis kādreiz ir trenējies Aizkraukles ledushallē, bet nu jau vairākus gadus tā ir slēgta. Kur lai mūspusē trenējas nākamie olimpieši, olimpiskie čempioni?
Visa pasaule pagājušajā nedēļā sekoja līdzi dramatiskajiem notikumiem Ukrainā. Kijeva bija liesmās gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Ukraiņu opozicionāri ir gatavi līdz pēdējam cīnīties par demokrātiju, pret prezidenta Viktora Janukoviča diktatūru, sadarbību ar Eiropas Savienību, nevis Krieviju. No ieslodzījuma atbrīvotā ekspremjere Jūlija Timošenko paziņojusi, ka tās ir diktatūras beigas, tomēr viņa nav gatava kļūt par nākamo premjeri.
No malas skatoties, šķiet — norisinās aukstais karš starp Eiropas Savienību un Krieviju. Kam būs lielāka ietekme Ukrainas liktenī? Tomēr ukraiņi nezina, kas viņus gaida līdz ar piesliešanos Eiropas Savienībai, tāpat kā to nezinājām mēs. Ir daudz kā laba, bet arī negatīva, piemēram, kurš gan agrāk būtu domājis, ka Eiropa gribēs aizliegt mums kūpināt gaļu un šprotes, ka no Latvijas uz ārzemēm aizbrauks tik daudz cilvēku, ka Eiropa draudēs ar lielām sankcijām par regulu nepildīšanu?
Cerams, ukraiņu izlietās asinis nebūs veltas un valstī notiks labas pārmaiņas. Viktora Janukoviča un viņa politiskās elites izšķērdība ir bijusi milzīga — viņa rezidencē ir pat golfa laukumi un helikopteru nosēšanās laukums. Zināmi vismaz desmit Ukrainas oligarhu, kuriem ir bijusi liela politiskā ietekme.
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, rodas arvien jauni politiskie spēki. Bijušās Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas nodibinātā tautas kustība “No sirds Latvijai”, iespējams, kļūs par partiju. Viņas sludinātajam mērķiem atjaunot ticību valsts varai, strādājot sabiedrības labā, ar savu personīgo piemēru stiprināt savstarpējo cieņu, saticību, mīlestību, uzticību, sadarbību, godīgumu, taisnīgumu daudzi netic, tie šķiet pārāk ideālistiski. Politikā vienmēr vajag ko jaunu, svaigu, būs interesanti vērot, kā Ingunai Sudrabai un viņas kustībai šo mērķu sasniegšanā veiksies.
Tā kā man arī sestdienās ir jāstrādā, brīvais laiks ir daļa sestdienas un svētdiena. To es vienmēr cenšos pavadīt kopā ar ģimeni — dēliņam ir tikai astoņi mēneši, veltu laiku viņam. Kādreiz nodarbojos ar handbolu, bet tagad tam fiziski neatliek laika. Kad dēls paaugsies, atsākšu sportot kopā ar viņu.
