Pirmsvēlēšanu laiks man vienmēr saistījies ar svētkiem. Tas jau nekas, ka es pati neesmu deputāta kandidāte, toties vienmēr esmu jutusies vajadzīga. Ir tik patīkami, ja no televizora ekrāna tev cieši acīs lūkojas kāds dižens tēva dēls. Kad rādīja reklāmu, kurā no tāluma arvien tuvāk nāk Šlesers, man tā vien gribējās atritināt sarkano paklāju, jo šķita, ka viņš tūliņ, tūliņ ienāks manā istabā…Tā gribētos parunāties. Bet mēnesi pirms vēlēšanām reklāmas televīzijā vairs nerāda, tikai diskusijas. Katru vakaru ar cerībām skrienu pie pastkastītes, bet tā ir tukša. Nezin ko tas nozīmē? Vai deputātu kandidāti kļuvuši nabagāki? Bet šis taču ir laiks, kad viņiem svarīgs katrs knifiņš, lai iepatiktos vēlētājiem un oktobra pirmo sestdienu sagaidītu kā nozīmīgāko dienu mūžā, kļūstot par vienu no 100 runasvīriem vai runassievām. Ne jau par katru Lato Lapsa uzrakstīs grāmatu kā par Repši, bet man tā gribas izlasīt kādu brīnumstāstiņu par varonīgiem un gudriem vīriem, kuri melnā tumsā cīnījušies ar laupītājiem, man patīk lūkoties bildītēs, kurās redzamas deputātu kandidātes dažādos apģērbos, man patīk dabasskati, uz kuru fona labi izceļas vīrišķīgi profili… Kur jūs esat palikuši? Vēl ir pēdējais laiks mani iepriecināt. ◆
Kur jūs palikuši?
00:01
12.09.2014
41