Jānis piederēja pie tiem makšķerniekiem, par kuru azartisko aizrautību sacer anekdotes: ja redzi kādu bļitkojam, tad zini — trešajā dienā būs ledus.
Sieva gan mūždien purpināja, ka viņš pārgalvības dēļ labu galu neņems, bet Jānis tik pirka visādus “liberiņus” (tā sieva dēvēja viņa makšķerēšanas piederumus) un “desoja” prom uz upi.
Arī šoziem, kad upi pārklāja pirmā ledus kārtiņa, Jānis steidza izmēģināt nesen nopirkto jauno makšķerīti. Gāja kā uz pirmo randiņu — dungodams jautru dziesmiņu. Kaimiņš vēl pajautāja, vai Jānis “draudzējas ar galvu”, jo ledus vēl plāns, bet viņš tik atsmēja, ka zivis gaida. Zivis Jāni patiešām bija gaidījušas — pēc pāris stundām kaste jau bija pusē, un viņš posās uz mājām, bet… Laikam loms bija par smagu, un netālu no krasta Jānis ielūza, tik vien paspēja kā iekliegties: “Palīgā!”. Tieši tobrīd gar upi garām gāja trīs vīri, kuri itin nadzīgi bļāvēju izvilka no ūdens. Bet ko viņš? Noskurinājās kā pīle un iebļāvās: “Bet kur ir mana kaste?”. Tā kā mēms pārmetums bija palikusi uz ledus, kur Jānis ielūza.
Bet viņš, šķiet, bija aizmirsis par atvēsinošo peldi un teciņiem vien metās pēc sava dārguma, taču… ielūza otrreiz, bet kasti no rokām neizlaida. Varbūt tāpēc, ka zināja — glābēji tepat vien krastā ir. Tiesa, viņi uz neprātīgo makšķernieku ne pa jokam bija noskaitušies un gandrīz vai ar varu aizveda uz mājām. Bet Jānim šis gadījums nekādu mācību nav devis, vien tagad saviem makšķernieka stāstiem viņš pievieno arī piedzīvojumu uz pirmā ledus.
