“Ješka, nav pieklājīgi lauzties aizvērtās durvīs un skatīties pa atslēgas caurumu,” ieraugot no laukiem iebraukušo draugu, pamācīja Frīdis, pats ar vienu aci ielūkodamies ēkas iekšpusē.
“Kāpēc autoosta tik ilgi slēgta? Laikam tās vadība šorīt aizgulējusies. Kur šajā drēgnajā rītā sasildīties?” jautāja Ješka.
“Ir gan lauķis! Autoostas enerģētiķu pilsētā jau sen nav. Uz durvīm skaidri rakstīts, ka “autoosta” ir kreisajā pusē pie nojumes,” skaidroja Frīdis.
“Kāda tur nojume, ja tās sienu gaišās plāksnes sen izdemolētas? Vai pilsētā neviens nav spējīgs noķert barbarus? Tur visi vēji svilpo cauri,” sašuta Ješka, “pret iebraucējiem nav ne mazākās viesmīlības. Kā uz to skatās pilsētas vadība?”
“Nu gan sasmīdināji! Esi redzējis, ka pilsētas vadība brauktu ar autobusu?” draugu kaitināja Frīdis. “Nevienam nav daļas, vai salsti, vai mirksti lietū.”
“Bet tā taču pilsētas vizītkarte! Kāpēc ēkā novietoti sarkanas krāsas krēsli un galds?” sarunas virzienu strauji mainīja Ješka. “Varbūt tur būs tikšanās ar deputātu kandidātiem?”
“Trīs domes deputāti sapņo sēdēt Jēkabielas mīkstajos krēslos, viens no pozīcijas, divi — opozīcijas,” skaidroja Frīdis.
“Kādus varoņdarbus viņi ir veikuši, lai kļūtu par likumdevējiem? Pat autoostu nav spējuši saglabāt, lai cilvēkiem būtu, kur sasildīties, gaidot autobusu. Ko viņi izdarīs valsts iedzīvotāju labā?” bija skeptisks Ješka.
“Kuru nevilina laba alga, kompensācijas par benzīna čekiem un dzīvošanu Rīgā? Ja pašam ar prātu švakāk, ir palīgi, padomnieki, nedēļā tikai viena diena jāstrādā,” labumus uzskaitīja Frīdis.
“Ja līdz vēlēšanām netiks atjaunota autoosta, manu balsi viņi neredzēs kā savas ausis,” bija kategorisks Ješka.
Sarunā ieklausījās
Silvestrs
