Aizkrauklieti Līgu Bilinsku pazīst un ciena daudzi vīrieši. Ne tikai no pilsētas, bet no visa rajona, jo viņa jau divus gadu desmitus ir vīriešu friziere kungu frizētavā Aizkrauklē.
Aizkrauklieti Līgu Bilinsku pazīst un ciena daudzi vīrieši. Ne tikai no pilsētas, bet no visa rajona, jo viņa jau divus gadu desmitus ir vīriešu friziere kungu frizētavā Aizkrauklē (pilsētā tādas ir tikai divas). Līgai Bilinskai kopā ar kolēģēm šī frizētava arī pieder.
Izvēlas “barojošu” profesiju
— Jūs esat friziere jau daudzus gadus. Kādēļ izvēlējāties tieši šo profesiju?
— Par frizieri strādāju divdesmit trešo gadu. Šo profesiju apguvu, iepriekš īpaši neplānojot, tā dzīvē iznāca. Augu bērnunamā, un, beidzot 8. klasi, bija jāapgūst kāda profesija. Brālis, par mani vecāks, ieteica tādu, kurā uzreiz varu sevi pabarot — pavāres vai frizieres. Tā kā brāļa draudzene bija friziere, arī es izvēlējos šo arodu. Visus šos gadus strādāju Aizkrauklē, frizēju vīriešus. Pamazām ar kolēģēm frizētavu izpirkām, nu esam pašas sev priekšnieces un darba devējas.
— Jūs griežat matus tikai vīriešiem vai veidojat frizūras arī dāmām?
— No dāmu frizēšanas mani atbaidīja kāds gadījums, kad vēl mācījos. Praksē bija jāstrādā gan vīriešu, gan sieviešu zālē. Ar vīriešiem viss bija labi, bet sieviešu zālē gadījās kāda kliente, kurai frizūra neizdevās tāda, kā viņa vēlējās — es vēl tikai mācījos! Sieviete sacēla traci, dusmojās, es nobijos un nolēmu strādāt tikai ar vīriešiem. Ar kungiem strādāt interesantāk, var parunāties, pajokot. Viņi nav tik nervozi kā sievietes. Turklāt vīrieši ir saprotošāki, viņi nesaceļ traci, ja kaut kas neiznāk, kā iecerēts. Tikai nosaka: “Ataugs!”.
Sarunas par laukiem un politiku
— Strādājot ar klientu, jūs bieži runājat, cilvēku izjautājat. Kādēļ?
— Nu bet neklusēsi tak! Klients pats bieži vēlas parunāties un pirmais kaut ko pajautā, pastāsta. Sarunājoties laiks rit ātrāk, un darbs labāk sokas. Reizēm grūti sarunāties no rīta, kad darbs tikko sācies. Tad nereti griežu klusējot, bet vīrietis jautā: “Vai kas atgadījies, ka nerunājat?”. Un tā vārds pa vārdam saruna raisās.
— Par kādām tēmām sarunājaties?
— Kā ar kuru cilvēku. Pārrunājam politiskās norises, ikdienas jaunumus. Tā kā man ir lauku mājas, ar daudziem varu runāt par laukiem. Īpaši ar vecākiem kungiem no laukiem — viņi man pastāsta daudz noderīga. Pēc Jaungada sagaidīšanas pārrunājām prezidentes runu, apspriedām salūtu. Daudz arī jokojam.
— Tad jau jums jābūt zinošām politikā, jāinteresējas par jaunumiem?
— Jā, jādzīvo līdzi notiekošajam. Mēs arī savā starpā daudz ko pārrunājam, viena otrai pastāstām, kādu raidījumu noskatījāmies, ko avīzēs izlasījām. Speciāli pērkam “Staburagu” pa trim, četriem eksemplāriem, lai ir pašām un klientiem. Noliekam viņiem palasīt, rindā gaidot, un tad bieži gadās, ka avīzīti kāds aiznes līdzi. Pērkam atkal. Ja nenopērkam, cilvēki jautā: kādēļ “Staburaga” frizētavā nav?
— Vai klienti jums izsūdz arī bēdas?
— Notiek visādi. Nesen atnāca sadrūmis vīrietis, sēž krēslā, nerunā. Jautāju, kas par nelaimi. Esot bez darba palicis. Mēģināju kādu labu vārdu pateikt, parunāt par ko jauku, pajokot. Galu galā vīrietis projām devās smaidīgs. Runāšanai frizieres darbā ir liela nozīme, bez tās nevar iztikt.
Padoms zelta vērts
— Vai to jums iemācīja skolā?
— Nē, tas no pieredzējušās kolēģes Antoņinas Andžānes. Viņa man daudz ko noderīgu iemācīja, ierādīja, ka ar humoru vairāk var panākt. Antoņina iemācīja, ka jābūt godīgai, tad arī citi pret tevi būs tādi. Kolektīvā esam četras frizieres un satiekam ļoti labi. To Antoņina mums iemācīja. Žēl, ka veselības problēmu dēļ viņai darbs bija jāpārtrauc.
— Gadījies novērot, ka mazi bērni pie frizieres raud, baidās no viņas. Kā tiekat galā tādās situācijās?
— Mūsdienu bērni kļuvuši droši, bet kādreiz gan mazie no frizieres baidījās. Īpaši no laukiem atbraukušie. Tagad reti gadās, ka bērns raud, niķojas, sola, ka darīs visu, ko mamma liks, tikai lai neļauj matus griezt. Tad mēģinu mierīgi sarunāt, rādu frizētavas aprīkojumu, matu griežamās mašīnītes. Bērniem parasti tas patīk, un viņi nomierinās.
— Aizkrauklē ir daudz frizētavu. Vai neizjūtat sīvu konkurenci?
— Šķiet, šajā ziņā problēmu nav. Mums ir vīriešu frizētava, sievietes neapkalpojam, līdz ar to citām frizierēm nav ko apvainoties, ka mēs klientus aizvilinām.
— Cik ienesīgs ir jūsu darbs?
— Lielas peļņas no šī darba gan nav. Gadās, ka dienas beigās, ieņēmumus saskaitot, konstatējam: strādāts ar zaudējumiem. Bet neskumstam, vien nosakām, ka citiem klājas vēl grūtāk. Gan rīt būs labāk. Ar optimismu vieglāk dzīvot.
Atrod pat mežā
— Esmu dzirdējis frizieres stāstām, ka mājās pēc darba viņām atpūtas nav — nāk radi, draugi. Kā ir jums?
— Tā nu tas ir. Mājās un ciemos braucot vienmēr līdzi frizēšanas piederumi. Man laukos Ziemassvētkos bija gadījums — cērtam mežu, garām brauc makšķernieki. Piestāj, un viens jautā: “Jūs rīt strādājat?”. Domāju, viņš jautā par mežu, tādēļ atsaku: “Nē, rīt uz darbu.” “Nu jā, es jau to arī jautāju — vai jūs rīt frizēsiet?”. Dēls vien noteica, ka klienti mani pat mežā atrod.
— Varētu mājās tomēr nefrizēt, veltīt laiku atpūtai.
— Varētu, taču dēls Māris plāno kļūt par frizieri, un es viņu apmācu. Un kā tad trenēties, ja ne ar draugu matiem! Atnāk draugi uz mājām frizēties, un Māris ķeras pie darba. Ļoti labi izdodas. Gribu, lai viņš nāk strādāt manā vietā, bet es došos uz laukiem atpūtā. Vispār puisis gribētu kļūt galdnieks, taču kur darbu atrast? Frizētavā tas vismaz nodrošināts manā vietā. Par galdnieku paspēs izmācīties arī tad, ja friziera darbs tomēr nesaistīs. Lai gan pagaidām šķiet, ka Mārim tas interesē. Viņš no manis apgūst frizēšanas pamatus, tas padodas, un es redzu, ka arī patīk. Vienīgi bažījos par to, vai puisis pēc mācībām Rīgā atgriezīsies Aizkrauklē. Tomēr ceru, ka līdz tam laikam situācija valstī mainīsies un viss koncentrēsies ne tikai Rīgā.
Galvenais, kas galvā
— Māris redzēts neparastā frizūrā. Te viņam zaļi mati, te bizītes sapītas.
— Viņš pats sev bija izveidojis dažādas frizūras, krāsojis matus spilgtās krāsās. Nu gan šos eksperimentus pārtraucis — esot lasījis, ka mati jāatveseļo. Tagad brālim Raimondam bizīšu un matu krāsošanas periods.
— Daudzi vecāki iebilst, ja bērni vēlas ekstravagantas frizūras, neikdienišķu apģērbu. Jūs to atbalstāt?
— Galvenais, kas galvā, nevis uz tās. Lai staigā zaļiem matiem, ja vien labi mācās un godīgi dzīvo. Kad tad vēl matus krāsos, ja ne tagad, pusaudža gados!
— Jūs laikam esat moderna, mūsdienu pusaudžus saprotoša māte.
— Cenšos ar viņiem saprasties, lai gan gadās visādi, strīdamies arī. Bet tad es padomāju, kā pati rīkotos viņu vecumā, un saprotu, ka tāpat vien darītu.
Nevar strādāt kā deputāts
— Savulaik jūs Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā vadījāt lego klubiņu. Kādēļ pārtraucāt šo nodarbi?
— Lego klubiņu vadīju trīs gadus, tas patika bērniem un arī man. Līdz vīrs īstenoja savu senu sapni — nopirka lētu, pamestu lauku māju. Nu man bija jāizlemj: darbs frizētavā, lego klubā vai lauku mājā. Sapratu, ka visus trīs labi darīt nespēšu, neesmu deputāts, kurš var piecus darbus strādāt. Tā jau trešo gadu lego kluči, kastēs sapakoti, lauku mājās gaida, kad došos pensijā. Varbūt tad atkal darbošos ar bērniem.
— Jums ir lauku mājas, bet dzīvojat pilsētā. Kādēļ?
— Savas mājas bija vīra sapnis, kas pamazām kļuva arī manējais. Mājas ir aiz Skrīveriem, pie Lobes ezera, uz Aizkraukles un Ogres rajona robežas. Nopirkām vecu, pamestu ēku un jau trešo gadu kopjam apkārtni, tīrām no alkšņiem, iekārtojam. Tā teikt, izpildām Repšes Jaungada runā sacīto par atgriešanos laukos. Tomēr vēl to nevaram izdarīt, bērniem jāiet skolā. Tiklīdz dēli iegūs izglītību un sāks strādāt, mēs iesim dzīvot laukos. Agrāk neievēroju, bet tagad jūtu — pilsētā ož pēc asfalta. Laukos ir pavisam cits gaiss, tur mežs, daba.
— Laukos plānojat tikai dzīvot vai varbūt veidosiet saimniecību, sāksiet kādu biznesu?
— Mēs domājām veidot viesu māju, rakstījām projektus, taču izrādījās, ka kontā jābūt noteiktai naudassummai, kuras mums nav. Tomēr vēl jau ceru, ka varbūt reiz nosacījumi mainīsies, tad rakstīšu jaunus projektus. Māja ir skaistā vietā pie ezera, bet tai apkārt daudz citu pamestu un sagruvušu ēku. Nevienam tās nevajag. Varbūt Eiropas Savienībā kaut kas mainīsies, un laukos apmetīsies vairāk cilvēku.
— Kādām domām gaidāt iestāšanos Eiropas Savienībā?
— Domāju, ģimenei būs labāk. Dēliem lielākas izglītības un darba iespējas, brīvāk ceļot. Darbā gaidu ar neziņu, jo nav skaidrs, kādas būs prasības, noteikumi frizētavās, vai spēsim strādāt tālāk. Valsts līmenī māc bažas, vai nebūs daudz iebraucēju, vai izturēs mūsu zemnieki. Un tomēr ir cerība, ka būs jaunas darbavietas, cilvēkiem maksās algu. Mēs, latvieši, esam strādīga tauta, tiksim ar visu galā, lai tik dod darbu un maksā labu algu. Tad daudzas problēmas atrisināsies.
Dāvana pieaug trīsdesmitkārt
— Kā jūs atpūšaties?
— Vislabākā atpūta ir darbs lauku mājā vai floristika. To mācījos kursos, un pasniedzēja ierādīja, ka no lietām, kuras citi izmet, var izgatavot burvīgus dekorus, pinumus. Piemēram, tīrām mežu no alkšņiem, bet zarus neizmetam. Izdomāju no tiem uzpīt sētu. Tā man divkāršs ieguvums — mežs iztīrīts un sēta ap māju uzpīta. Vienmēr izdomāju, kā izmantot šķietami nevajadzīgas lietas.
— Jums vārda un dzimšanas diena vienā datumā. Tad rīkojat lielus svētkus?
— O, jā! Lauku mājās svinam pamatīgi — manu dzimšanas dienu, vārdadienu un vasaras saulgriežus. Mūsu ģimenē tā nolemts, ka šos svētkus un Ziemassvētkus noteikti jāsvin mājās. Citā laikā lai brauc kaut uz Ameriku, bet šajos svētkos mums jābūt kopā. Un dāvanas šajā dienā saņemu lielas un ļoti labas. Reiz krustmāte uzdāvināja trušu māti, viņai pēc mēneša piedzima desmit trusēnu. Kā lauksaimniecībā nepieredzējuši, mēs trušus laikus nenodalījām, un pēc dažiem mēnešiem mums bija jau 36 trušu saime. Krustmāte smej, ka no visas sirds truseni dāvināja, tādēļ tik liela saime radās. Tagad gan zinām, kā garauši pareizi jāaudzē.
— Jums patīk saimniekot laukos?
— No tā neko nesapratu, līdz nopirkām mājas. Tad sāku mācīties saimniekot un arvien atklāju ko jaunu, nezināmu. Man nekad pat kaķa nav bijis, kur nu vēl lauku mājas un lopi. Tagad visu mācāmies. Audzējam trušus, ir suņi, kaķi. Vīrs gribēja arī govi, bet man no viņas bail!
Pieprasa frizūru plikgalvim
— Kas jūs visvairāk iepriecina?
— Līdz galam padarīts, labi paveikts darbs. Patīk rezultātu redzēt uzreiz. Tas izpaužas arī frizētavā — atnāk garmatains kungs, taču projām dodas glīti safrizēts. Man par to prieks.
— Vai gadās arī kādi kuriozi, piemēram, kā anekdotē par plikgalvi ar trijiem matiem?
— Anekdotisku gadījumu reiz piedzīvojām, kad frizētavā ieradās vīrs ar sievu — abi pusmūža cilvēki. Sieva rāda mums kāzu fotogrāfiju un prasa, lai izveidojam vīram frizūru, kāda bija kāzu dienā. Fotogrāfijai vismaz divdesmit gadu, vīram tajā kupli mati, bet tagad galvvidus pliks! Saprotam, ka nekas neiznāks, nevaram vīram bez matiem izveidot jaunības dienu frizūru. Taču sieva tik savu: “Vajag tā, kā bija kāzās! Kas jūs par frizierēm, ka nemākat frizūru izveidot!”. Protams, nekāda kāzu dienas frizūra nesanāca, vien smiekli pašām par sievas ietiepību, plikgalvainam vīram frizūru vēloties.
— Garmatainiem cilvēkiem mēdz teikt: “Tevi frizieris sveicina!”. Kā ir patiesībā?
— Tā ir, savus klientus atceramies un sveicinām. Bieži gadās, ka satiekam kungu, piemēram, veikalā, un jau pēc dažām stundām viņš ir klāt. Mūs ieraudzījis un atcerējies, ka laiks frizēties.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Līga Bilinska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 23. jūnijs, Jaunjelgava.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, friziere.
NODARBOŠANĀS: strādā “Kungu frizētavā” Aizkrauklē.
ĢIMENE: vīrs Pēteris — strādā tipogrāfijā, dēls Māris — 11. klases skolēns, dēls Raimonds — 8. klases skolēns.
VAĻASPRIEKS: floristika, darbošanās lauku mājās.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
