Rakstīt “Staburagam” mani pamudināja gan redzētais televīzijā, gan dzirdētais radioraidījumos.
Rakstīt “Staburagam” mani pamudināja gan redzētais televīzijā, gan dzirdētais radioraidījumos.
Kad sāpju un rūgtuma mērs ir pilns, gribu dalīties savās pārdomās ar visiem maznodrošinātajiem pensionāriem, kā politiķi tagad mūs sauc, — atstumtajiem maliņā. Ir dzirdēts: “Tā ir pelēkā tautas masa, ko no viņiem var gribēt?”. Arī no valsts ierēdņiem televīzijas raidījumos esam saklausījuši šādas frāzes: “Tie taču ir padomju laika cilvēki ar izskalotām smadzenēm, viņu domas nav jāuzklausa.”
Mēs, pensionāri jeb maznodrošinātie, labi apzināmies, ka politiķu acīs esam kā liels baļķis. Es apbrīnoju viņu lielo “ēstgribu” un nepiepildāmo vēderu, jo saules mūžu taču neviens no viņiem nedzīvos. Tāpēc man ir kas sakāms: “Kungi, apstājieties, jo aiz jūsu lielās mantrausības vārtiem vaid cilvēki un pat zeme! Tieši jūs ar savu nekrietno rīcību un zvērīgā kapitālisma politiku esat iedzinuši vecākās paaudzes cilvēkus postā, kaut viņiem jau tā grūta ir bijusi visa dzīve. Viņi pārcieta kara smagos gadus un pēckara lielo nabadzību. Vismaz pašiem vecākajiem cilvēkiem būtu jāsaņem neliela palīdzība no valsts.”
Manai māmiņai rit 97. gads, bet viņu pat slimnīcā vairs neņem, kur nu vēl dos kādas atlaides, lai tik drīzāk aiziet pie Dieva. Mūsu kaimiņvalstīs pensionāriem ir dažādas atlaides. Kāpēc pie mums tā nevarētu būt?
Latvijas Bankas prezidentam Rimševiča kungam vēl nav kauna teikt, ka tagad Latvijā cilvēki dzīvo ļoti labi. Jā, viņam ir labi ar 11 tūkstošu latu algu mēnesī. Man ar tādu naudassummu jāizdzīvo 10 gadu. Kur te ir loģika? Ko viņš tik pārcilvēcisku ir izdarījis? Manā skatījumā šis kungs ir tikai augļotājs, kurš pārtiek no maksājumu procentiem, no naudas, kura ir nopelnīta ar cilvēku darba sviedriem.
Arī ekonomists Poča kungs teica, ka pensionāri tikai izliekas, ka dzīvo nabadzībā. Viņiem taču esot vasarnīcas un mašīnas, viņi apmeklējot arī teātrus utt. Lielai daļai pensionāru viss nepieciešamais ir sagādāts padomju laikā. Vai kungi ir padomājuši, ka pa šiem gadiem viss jau ir nolietojies? Politiķiem un viņiem līdzīgi domājošajiem būtu labi, ja pensionāriem nepiederētu nekas. To jau mistiskais iztikas minimums parāda, ka mums neko nevajag. Pensionārs gadiem ilgi var gulēt un sēdēt uz vecām mēbelēm. Kāpēc viņam būtu vajadzīgs jauns televizors? Lai labāk to neskatās — mazāk zinās par valstī notiekošo. Kam vajadzīgs ledusskapis? Tagad jau pērkam ķīmisku, “iebalzamētu” pārtiku, kura mēnešiem nebojājas. Savu ķermeni mēs apsedzam ar “humpalām”. Trūcīgos pa radio pat aicina Rīgā iepirkties veikalā “Humana”. Redziet, kā valsts rūpējas par mums! Arī lētā pārtika, kuru pat suns neēd, domāta mums.
Valdības vīri vaimanā vienā vaimanāšanā — inflācija un vēlreiz inflācija, visiem jāsavelk jostas. Paši to putru savārīja! Ne jau pensionāri un maznodrošinātie tos veikalus “izķemmēja”, kā tautā saka, bet bagātie. Pensionāra maks ar pārdesmit metāla monētām ir tik plāns kā Ķeņča deguns.
Jā, kas to varēja iedomāties, ka pēc tik daudziem brīvvalsts gadiem mēs, liela tautas daļa, būsim tik nabadzīgi? Citu valstu pensionāri ceļo, redz pasauli, bet mums vasarā jādodas uz mežu lasīt ogas, sēnes, strādāt mazdārziņos, lai ar kuli plecos pārnestu kaut ko savai iztikšanai. Taču ne visi pensionāri var piepelnīt naudiņu, jo liela daļa ir slimi. Labi, ka pilsētā vēl ir kāds brīvs zemes pleķītis, bet pēdējā laikā arī to saimnieki ņem nost.
Es bieži sev jautāju — kāpēc man, pensionārei, kura nostrādājusi valsts darbā vairāk nekā 40 gadu, vecumdienās jānes tik smaga dzīves nasta un jādzīvo zem iztikas minimuma? Kā labā man sevi jāupurē? Vai šo ēdelīgo miljonāru labā? Nu nē!
Tāpēc man gribētos aicināt visus pensionārus, visus maznodrošinātos būt aktīviem, nerunāt tikai pa kaktiem, bet piedalīties visos referendumos un visās vēlēšanās, citādi mūs samīs un pārvērtīs putekļos. Latviešu nelaime ir tā, ka nav saskaņas un vienotības. Mēs dzīvojam ar domu: “Ko nu es, tik un tā nekas nemainīsies!”. Ar saukli: “Ej, bāliņ, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās” tik tiešām nekas nevar mainīties, jo to pēdiņu aizmugurē vienkārši nav.
Būsim stipri, cīnīsimies visi kopā par cilvēcīgu dzīvi savā zemītē. Nekādi ārvalstu padomdevēji mums nepalīdzēs, ja mēs centīgi nedarbosimies paši. Jau klāt pavasaris, laiks visiem mosties aktīvai darbībai.
