“Meduslāča” saimniece — dzirdot tā sakām, skaidrs, ka runa būs par Ingunu Kronbergu. Skrīverieti, kura pirms pieciem gadiem iedrošinājās sākt savu biznesu un par spīti grūtībām savu izvēli nenožēlo.
“Meduslāča” saimniece — dzirdot tā sakām, skaidrs, ka runa būs par Ingunu Kronbergu. Skrīverieti, kura pirms pieciem gadiem iedrošinājās sākt savu biznesu un par spīti grūtībām savu izvēli nenožēlo. Ārēji stingra un nelokāma, tieši tāda, kādai vajadzētu būt sievietei, kura vada uzņēmumu, tomēr viņa izrādās pavisam savādāka — sievišķīga, mazliet romantiska un vienkārša.
Pirms intervijas viņa cenšas pārliecināt — par sevi man nav ko stāstīt, bet par manām darbiniecēm gan varētu daudz ko uzrakstīt. Un pavisam neviļus Inguna pasaka priekšā vienu no veiksmes noslēpumiem — prast novērtēt savus darbiniekus.
Grib būt veterinārārste
— Kas noteica jūsu profesijas izvēli?
— Lai gan man patika saimniekot, 18 gadu vecumā vēl grūti apjaust, kas patiešām interesē. Gribēju mācīties par veterinārārsti. Māte iebilda: “Kas tas par darbu — gumijas zābakos, netīrā virsvalkā, govij pie astes!”. Es ieklausījos un iestājos pārtikas tehnologos. Tikai pēc tam sapratu, ka man šī profesija patiešām arī patīk. Varu būt laimīga, jo ir taču tik daudz cilvēku, kuri visu mūžu kaut ko meklē, mokās, jo jādara darbs, kurš nepatīk.
Pēc augstskolas beigšanas strādāju sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos Rīgā, kādu laiku arī privātfirmā.
— Kas pamudināja dibināt savu uzņēmumu?
— Pirmkārt, Atmoda, kad sabruka vecā iekārta un daudzi mēģināja sākt savu biznesu. 1990. gadā nopirkām māju Skrīveros un visa ģimene pārcēlāmies no Rīgas uz šejieni. Sākumā braukāju uz darbu Rīgā, tas nogurdināja, līdz izdomāju, ka varētu sākt kaut ko savu.
Skrīveros, Zemkopības institūtā, atvēru kafejnīcu. Cilvēkiem naudas tad nebija, un arī bizness bija tāds panīcis. Cepu bulciņas, kūkas, tas “aizgāja”, un pamazām sāku čubināties.
Vīrs nepārmet
— Tā “aizčubinājāties” līdz ceptuvei un veikalam Aizkrauklē?
— Tolaik izsolē pārdeva tagadējās “Meduslāča” telpas Aizkrauklē. Izklausās neticami, bet neviens cits nepieteicās, mans vīrs bija vienīgais pretendents. Pusi maksājām privatizācijas sertifikātos, pēc tam vēl divus gadus norēķinājāmies naudā. Sākot saimniekot, iztiku bez kredītiem, tos ņēmu tikai vēlāk.
Sāku ar mazumiņu, jo nekādas lielās pieredzes biznesā nebija. Atceros, pasūtīju divus metrus garu aukstuma vitrīnu. Kad atveda, uztraucos — kā lai to pieliek? Nervozēju, taču darbinieces mierināja — viss būs kārtībā. Vitrīna bija pilna, bet, salīdzinot ar šodienas sortimentu, liktos patukša.
— Vīrs atbalstīja jūsu ieceri?
— Protams. Viņš gāja uz izsoli un iegādājās telpas, tomēr tagad viņam ir savs darbs un intereses. Mēs neesam par to runājuši, bet diez vai vīram gribas, lai sieva būtu tik ļoti nodarbināta. Vīrietim vajag, lai viņam būtu mājas un ģimene. Pēteris gan man nekad nav pārmetis iesaistīšanos biznesā, reizēm tikai to, ka neesmu laikus mājās.
Uzņēmējs nav budzis
— Kas bija grūtākais, sākot savu biznesu?
— Parasti grūti atrast darbiniekus, jo daudzi uztver darba devēju kā budzi un naudas grābēju, kura labā jāstrādā. Cilvēki bieži nesaprot, ka strādā galvenokārt sev, nevis man. Nu nav jau tās lielās bagātības! Sevišķi mazajiem uzņēmējiem.
Man ar cilvēkiem ir paveicies. Nebeidzu vien brīnīties, kādas Latvijā tomēr ir sievietes! Piemēram, divas manas darbinieces vienas audzina trīs bērnus un reizē lieliski tiek galā darbā. Viņas varu tikai apbrīnot.
— Jums nekad nav nācies vilties cilvēkos?
— Cenšos neizdarīt secinājumus pēc pirmā iespaida. Jo ilgāk cilvēku pazīsti, jo vairāk labā viņā atklāj.
— Neesat izjutusi atšķirīgu attieksmi pret sevi kā sievieti uzņēmēju?
— Tiekoties ar uzņēmējiem Aizkrauklē, parasti esam tikai dažas dāmas. Vīrieši izturas jauki, patīkami. Rīgā tā nav, konditorejas jomā lielākoties strādā sievietes. Patīk tas vīriešiem vai ne, bet ļoti daudzās jomās vadību pārņem sievietes. Pavērojiet kaut situāciju autovadīšanā — pirms dažiem gadiem sieviete pie stūres bija gluži vai brīnums, bet tagad tā ir ikdiena. Arī es pati vadu auto.
Vieta nevar palikt tukša
— Vai uzskatāt to par ieguvumu — pašai būt darba devējai?
— Ir ļoti grūti vadīt uzņēmumu, jo nevari aizvērt tā durvis un par darbu vairs nedomāt. Turklāt valstī ir nesakārtota likumdošana, nav garantijas, kāda būs rītdiena. Viss ļoti mainās, un pirmie, kam jābaidās, ir mazie uzņēmumi. Manuprāt, Latvija ceļā uz Eiropas Savienību daudzas prasības pārspīlē. Tiekoties ar ārzemju uzņēmējiem, esmu pārliecinājusies, ka ne viss ir tik sterili, kā cenšas pieprasīt Latvijā.
— Uzņēmējas maize droši vien nav bez garozas. Jums nekad nav gribējies visam atmest ar roku?
— Ir bijuši grūti mirkļi, bet vienmēr domāju, ka nav jau nekā cita, ko likt vietā. Man ir kāds pamācošs piemērs — paziņas, kuriem bija diezgan veiksmīgs bizness, izlēma to pārtraukt. Centos atrunāt, lai nepārsteidzas, tomēr viņi visu pārdeva. Tagad nožēlo, jo nauda, ko iegūsti, izkūst ļoti ātri, un tad nekā vairs nav.
Nekad neesmu domājusi biznesu pamest, jo nestrādāju taču viena, jūtos atbildīga par cilvēkiem, kuri strādā kopā ar mani. Gribu, lai darbinieki patiešām justos labi, rīkojam kopīgus atpūtas pasākumus. Ikdienas steigā paskrienam viens otram garām, vajadzīgi svētki un brīži, kad apsēžamies un padomājam. Vasarā kopā ar ģimenēm braucam ekskursijās pa Latviju.
Ceļo pa Latviju
— Atļaujaties sev piešķirt arī atvaļinājumu?
— Kad esi tepat Latvijā, tāds īsts atvaļinājums nemaz neiznāk. Nevar nodalīt — meitenes, tagad divdesmit dienu mani netraucējiet, būšu atvaļinājumā. Atpūšos, kopā ar ģimeni un draugiem ceļojot pa Latviju. Esam bijuši arī ārpus savas valsts, bet pamaz. Arī Latvija ir ļoti skaista, un te ir daudz ko redzēt. Patīkami vērot. kā mazpilsētas un lauki kļūst arvien sakoptāki.
— Mēdzat arī noslēgties no pasaules?
— Man mājas ir vieta, kur varu sakārtot domas, atslēgties no visa. Mājās jūtos vislabāk. Jau agri pavasarī gribas kaut ko iesēt kastītē uz palodzes, patīk audzēt puķes. Smejos, ka varētu sākt arī dārzkopības biznesu iekarot. Savā siltumnīcā mums izaug ģimenei nepieciešamais, šogad pat arbūzi un melones ienācās, pie tam ļoti garšīgas. Abas ar meitu atpūtas kompleksā “Lido” ēdām melones, un viņa secināja — mājās mums izauga garšīgākas!
Paldies par kūkām!
— Kas jūsu darbā ir patīkamākais?
— Cilvēks piezvana un pasaka — paldies par garšīgo kūku! Arī tā diezgan bieži gadās. Atzīstos — pati kūkas necepu, bet darbinieces “paldies” ir pelnījušas. Gadās arī kļūdīties, taču nekļūdās tikai tie, kuri neko nedara. Mēs cenšamies no kļūdām mācīties, bez stresa izanalizēt, kāpēc tā iznācis. Tas ir komandas darbs, un vienu vainīgo nav jāmeklē.
— Šogad “Meduslācis” svinēja piecu gadu jubileju. Vai šajā laikā esat sasniegusi visu iecerēto?
— Ceru, ka esam auguši līdzi laikam. Cenšamies kopā ar darbiniecēm apmeklēt seminārus, kursus, arvien ieviest ko jaunu. Nākotnē gribētos plašākas un piemērotākas telpas, varbūt pat uzcelt savu ražotni.
— Vai jums pašai garšo kūkas?
— Man garšo saldumi, bet no kūkām vien nepārtieku (smejas — aut.).
Lai nauda nesabojā
— Vai esat mainījusies, kopš jums ir savs uzņēmums?
— Cilvēkus sabojā nauda — man vienmēr bijis no tā bail, tāpēc allaž cenšos piedomāt. Patiesībā jau naudas nemaz tik daudz nav. Tur, kur nauda rodas, tā atkal jāiegulda, un tā visu laiku. Tāpat kā visi dzīvo no algas, arī uzņēmuma vadītājs tikai pelna sev maizi.
Kas ir mainījies? Ģimenes attiecības. Mājās esam maz un to uzreiz izjūtam. Meita to pieņēma kā faktu un samierinājās. Viņa gan tagad maz ir mājās — mācās Rīgā Tehniskajā universitātē, arī vidusskolā Zane mācījās Rīgā, 1. ģimnāzijā. Tagad abas ar meitu vienā augstskolā un fakultātē studējam uzņēmējdarbību.
Vienā skolā ar meitu
— Kāpēc izlēmāt mācīties?
— Meita pamudināja, sakot, ka viņa tikusi budžeta grupā, ietaupījusi līdzekļus, tāpēc jāpamācās arī man. Lai būtu vieglāk, iestājos tajā pašā fakultātē, kurā meita. Man jāmācās tikai divus gadus, drīz augstskolu beigšu.
— Nav sarežģīti atkal studēt?
— Pēc 20 gadiem atsākt mācīties nav viegli, taču interesanti. Mācības notiek sestdienās un svētdienās. Grupā visiem jau ir viena augstākā izglītība, solīds gadu skaits, un daudzi vada uzņēmumus. Cilvēka uzvedību nosaka vide — ģimene, darbavieta, bet, aizverot aiz sevis augstskolas durvis, esi tikai students. Ar vēlmi pašpikot, nobastot, pateikt otram priekšā, eksāmenā “izlīst” ar kādām blēdībām. Skolas gados man nebija kauns špikot, tagad reizēm neērti — viens otrs pasniedzējs jaunāks par tevi, bet kā bērns uzvedies tieši tu. Tā ir kā atgriešanās jaunībā, interesanti taču, ka špiko pat cilvēki, kuriem jau sirmi mati.
Vienmēr atstāj rezerves
— Jūs ģimenē augāt viena?
— Jā, bet nebiju izlutināta. Māte atgriezās no Sibīrijas, tēvs agri bija palicis bez mātes, un viņi paši kūlās, kā mācēja. Man bija ļoti laba ģimene, sadzīviskā ziņā augu tādos kā siltumnīcas apstākļos. Lielajā dzīvē nācās pārdzīvot krietni daudz vilšanos.
— Bērnībā bijāt paklausīga meita?
— Nē, domāju, ka saviem vecākiem sagādāju pietiekami daudz kreņķu. Biju ļoti kustīga, un pirmajās klasēs man dienasgrāmatā nekad nebija vietas — tā bija pierakstīta apmēram ar šādām piezīmēm: “Stundās grozās!”. Vecāki uztraucās, gāja uz skolu runāt ar klases audzinātāju, bet skolotāja atzina, ka nekā briesmīga jau nav, esmu tikai ļoti dzīvīga. Mācībās centos nepārspīlēt, atstāju arī rezervītes un tur, kur varēja “sausām kājām” tikt cauri, centos pārāk nepiepūlēties.
Nedrīkst pārspīlēt
— Kā saprotaties ar meitu?
— Visu viņa man nestāsta, kaut varu teikt, ka esam arī draudzenes. Patīkami būt gandrīz pieaugušas jaunkundzes mātei. Reizēm aizdomājos — nejūtos veca, tomēr man jau tik liela meita!
Paziņas apgalvo, ka esam ļoti līdzīgas, bet es to nesaskatu. Meita ir pārāk apzinīga. Salīdzinot varu teikt, ka es viņas vecumā tāda nebiju. Šajā vecumā jāizskrienas, jāiet uz ballēm, jāiemācās dzīvot. Cita māte uztraucas, ja meita par daudz skraida apkārt, bet man ir otrādi. Protams, jebkurš pārspīlējums nav labs, visu vajag ar mēru.
— Vai Zane iecerējusi iet mātes pēdās?
— Par agru vēl spriest, laiks rādīs, kā viņas liktenis tālāk izveidosies. Ekonomika, uzņēmējdarbība ir vispārēja joma, un tajā darba netrūkst.
— Jūtaties sevi visās jomās piepildījusi?
— Nožēloju, ka man ir tikai viena meita, varbūt nejūtos līdz galam sevi izteikusi kā māte. Bērni piepilda mūsu dzīvi. Nu atliek cerēt uz mazbērniem.
Sievietei vajag neatkarību
— Vai savā ģimenē jūtaties novērtēta?
— Vīrs allaž bijis uzmanīgs, arī ikdienā pažēlo un atbalsta. Ne vienmēr kreņķus gribas otram stāstīt, lai tie nekļūst lielāki un nopietnāki.
Neilgi esmu bijusi arī mājsaimniece un izjutu, cik ļoti attiecības ģimenē maina tas, ka sieva no vīra ir materiāli atkarīga. Nesaku, ka sievietei jābūt vairāk naudas nekā vīram, bet kaut vai mazumiņam savas naudas jābūt. Tas dod stabilitātes sajūtu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Inguna Kronberga.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada 21. maijs, Rīgā.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beigusi Pārtikas tehnoloģijas fakultāti Lauksaimniecības akadēmijā.
NODARBOŠANĀS: SIA “Meduslācis” vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Pēteris, meita Zane (19).
VAĻASPRIEKS: dārzkopība.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
