Es jau sen Indriķim teicu, ka mana māte ir labākā politiķe — viņa nav mācījusies nekādās augstās skolās, bet jūt ar sirdi.
Kad Godmanis nāca pie varas, viņa teica: “Pieminiet manus vārdus, Godmanis ir kā sieviete uz kuģa — viņam vienmēr visas nelaimes “pielīp”. Vai tad viņai nebija taisnība? Jau pirmajā valdīšanas reizē tautu bedrē iemeta, skandinādams: “Būs grūti, būs grūti!”, kamēr i piesauca grūtos laikus, it kā nezinātu, ka vārdi materializējas. Es vēl atceros, kā pie Godmaņa krāsniņas sildījos.
Un tagad tas pats — kā badadzeguze piekūkoja krīzi. Un pareizi mana māte teica: “Meitiņ, tam vīrišķim nevar ticēt!”. Un atkal viņai taisnība! Godmanis teica, ka pensionāri būs neaizskarami, bet še tev, Anniņ, grasās “iesaldēt” pensijas. Kad mana māte sāka vaimanāt, es teicu, lai priecājas, ka neiesaldē pašus.
Lasīju, ka šīgada pirmo valdības sēdi Godmanis sāka labā noskaņojumā un žurnālistiem draudzīgi sacīja, ka turpmāk vienmēr tāds būšot. Nu protams! Valstij bedri izracis, nu var smaidīt. Viņš taču ir nelaimes putns, bet Indriķis visu laiku viņu vēl aizstāvēja. Nu i dabūja par to. Tagad sēž bez darba.
