Viņai ir patīkama un sirsnīga balss — tāds ir pirmais iespaids pēc telefonsarunas ar aizkrauklieti Ingu Kļaviņu. Tāda viņa ir arī patiesībā, kad tiekamies un runājam par dzīvi. Jau kādu laiku Inga veiksmīgi apvieno darbu finanšu jomā ar savu vaļasprieku — cep tortes un dara daudz citu interesantu lietu. Radošums viņai tiešām piestāv. Par to arī saruna ar Ingu.
Bērni rosina
mainīties
— Kāpēc kļuvāt par finanšu speciālisti?
— Cipariņi man patika jau bērnībā un saista arī tagad. Pēc mācībām toreizējā Jēkabpils lauksaimniecības tehnikumā, kur apguvu grāmatvedību, trīs gadus strādāju toreizējā Aizkraukles veselības centrā. Tad Valsts ieņēmumu dienests izsludināja vakanču konkursu, un es pieteicos vienam no amatiem. Šajā dienestā veicu dažādus pienākumus, bet visvairāk patika darbs ar cilvēkiem, ne ar pārskatiem. Diemžēl uz šo iestādi cilvēki visbiežāk nāk negatīvi noskaņoti, lai arī tur strādā jaukas darbinieces. Kad piedzima otrs mazulis, viss mainījās. Tolaik dienestā notika reorganizācija, un Aizkrauklē samazināja darbinieku skaitu. Man piedāvāja strādāt Rīgā, bet es atteicos, jo tas šķita sarežģīti, kad ir mazi bērni. Tāpēc aizgāju no darba. Nekad neesmu to nožēlojusi, jo izbraukāt diendienā uz Rīgu nozīmē neredzēt, kas notiek mājās. Tas arī nebija darbs, pie kura gribējās tik ļoti turēties.
— Kā no skaitļiem var nonākt līdz kūku cepšanai?
— Tortes cepu jau ilgu laiku, bet tikai pašu ģimenei. Kad piedzima otrais dēliņš, sāku par to domāt nopietnāk, jo, mājās dzīvojot, bija vairāk laika. Mana māte arī ir laba saimniece un savulaik klāja svinību galdus. Viņai saglabājusies bagātīga recepšu klade, kurā arvien biežāk ieskatījos. Mātei labāk padodas gaļas ēdieni, bet es pievērsos kūkām.
— Vai šādas ģimenes recepšu klades noder arī šodien?
— Tagad ir modē tās atkal vērt vaļā, arī vecos žurnālus, lai meklētu senās receptes. Arī internetā tās arvien vairāk publicē. Vienīgi agrāk tortēm un kūkām nebija nopērkami dažādi dekoratīvie materiāli, un ne visiem garšo treknie sviesta krēmi, bet tas viss bija dabīgs. Tagad to cenšas apvienot ar moderno, jo cilvēkiem visu vajag ne tikai garšīgu, bet arī skaistu.
— Ko tad pati izvēlaties — moderno vai dabīgo?
— Bērniem noteikti svarīgākais ir tortes izskats. Viņiem patīk daudz smalku detaļu, un galvenais nav pati torte, bet dekorējums. Lai ir interesanti. Pieaugušajiem gaumes ir dažādas. Tā kā diezgan daudz jau esmu cepusi, zinu, kurš ko atzīst par labu. Vecākiem cilvēkiem nekad nevajag piedāvāt torti, ja tajā starp kārtām nav ievārījuma. Tā ir tradīcija. Vīriešiem vajag krietni saldāku, bet sievietēm tīk skābākas. Vasarā tortes noteikti jādekorē ar ogām, bet ziemā tām jābūt sātīgākām. Zemeņu laikā vajag tikai ar zemenēm, bet ap Ziemassvētkiem cilvēki grib kaut ko ar mandarīniem un piparkūkām. Nāks pavasaris, un tad gribēsies vieglākas kūciņas.
Ēdams ir viss
— Kādas tortes cepat?
— Dažādas. Lielā cieņā joprojām ir multfilmu varoņi. Pirmajā vietā — Zibens Makvīns. Man patīk gatavot katram savu torti, lai ir individuāli. Katrai kūkai ir savs stāsts. Vienmēr iepriekš gribu vairāk uzzināt par cilvēku, kam cepu torti, lai tā viņam būtu vispiemērotākā.
— Torti nevar pagaršot iepriekš. Vai uztraucaties, kā tā garšos?
— Sākumā ļoti, tāpēc cepu tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Gatavošanas laikā bieži notiek kaut kas neparedzēts, piemēram, sāk kust dekorējums, saplok biskvīta kārta, beidzies sviests, un ir jau pusnakts, bet visi veikali slēgti. Tomēr man ir diezgan saprotoši klienti, un neviens nav pārmetis, ja no kūkas nokritis kāds dekoratīvs ziediņš.
— Tagad kūku dekorējumi ir tik dažādi, ka rodas šaubas — vai tas viss ir ēdams?
— To patiešām ļoti bieži jautā. Parasti visi tortes rotājumi ir ēdami. Kāzu tortes dekorē arī ar “dzīvajiem” ziediem, kas skaisti izskatās. Tie jau arī ir ēdami, bet nedrīkst ķīmiski apstrādāt. Esmu gatavojusi iecukurotas rožu ziedlapiņas. Tas ir vienkārši, jo vajag tikai pūdercukuru un olas baltumu, vien katra ziedlapiņa ar to jāapstrādā atsevišķi. Sākumā man bija žēl, ka manus mākslas darbus tā vienkārši apēd, bet tagad vairs ne. Lai cilvēki priecājas un viņiem garšo.
“Nepaklausīgā”
šokolāde
— Cik ilgi gatavo torti?
— Vienai tortei vajag trīs dienas. Vienā dienā izcepu biskvīta kārtas, otrā tās smērēju un tad dekorēju. Kaut arī recepte ir viena, katram rezultāts iznāk citāds. Man patīk eksperimentēt, un es sekoju līdzi, ko citi dara šajā jomā. Arī internetā var parunāt ar domubiedrenēm. Krievu meitenes ir atklātas, ar viņām apspriežos un dalāmies pieredzē. Latvietes ne visai grib draudzēties un atklāt savus noslēpumus.
— Kādi produkti jūs “neklausa”?
— Šokolāde. Recepte tās gatavošanai it kā ir vienkārša, bet vienalga man tā īsti nepadodas. Daudz kas atkarīgs arī no konkrētās dienas un noskaņojuma. Konditorejā esmu daudz ko izmēģinājusi, ne tikai tortes, bet arī pīrādziņus un cepumus cept. Negatavoju biskvīta kārtas, kā prata mūsu omītes. Man šķiet, ka tās nevar atkārtot. Laikam jau rezultāts atkarīgs arī no gadiem un pieredzes.
— Kura torte pašai garšo vislabāk?
— Tai jābūt ļoti īpašai tortei ar izsmalcinātu garšu. Es gan neesmu liela toršu cienītāja un labāk izvēlos kūkas. Tomēr saldumi man ļoti garšo — konfektes un šokolāde.
— Vai arī ģimeni bieži lutināt ar kūkām?
— Savējiem tortes tiek reti. Viņi ir arī diezgan izvēlīgi un visas nemaz neatzīst, vajag kaut ko īpašu.
— Lai kaut ko tik skaistu veidotu, pašai jābūt kā māksliniecei.
— Zīmēt es neprotu. Tāpēc man nepatīk kaut ko uzzīmēt uz tortes, bet es to veidoju kā figūru. Bilde priekšā un mēģinu atdarināt.
Īsteno romantiskos sapņus
— Vai par kūku cepšanu esat domājusi kā par biznesu?
— Šobrīd noteikti nē. Tortes gatavošana izmaksā dārgi, tāpēc par īpašu peļņu nevar domāt. Lai to attīstītu, vajag arī papildu aprīkojumu. Pagaidām tas ir vaļasprieks, lai iepriecinātu tuviniekus, draugus un paziņas. Esmu izmēģinājusi arī dažādus rokdarbus, jo tas ir interesanti — gatavoju krelles, auduma un papīra ziedus, nodarbojos ar dekupāžu, iesaiņoju dāvanas, veidoju konfekšu pušķus un vēl daudz dažādu sīku darbiņu. Kas aizrauj, to cenšos turpināt un iemācīties kaut ko jaunu. Tomēr sirdij tuvākā man joprojām ir floristika. Tai gan vairāk iznāk pievērsties vasarā. Man ir laba draudzene Karīna, ar kuru kopā veicam lielākus floristikas darbus. Šajā jomā, šķiet, abas varam īstenot savus romantiskos sapņus. Katrai gan labāk padodas kas savs, un darbus mēs sadalām. Telpu dekorācijas biežāk veido Karīna, bet es — līgavu pušķus. Tiem idejas cilvēki arvien biežāk aizgūst no ārzemju reklāmām un žurnāliem. Jaunlaulātajiem vairāk patīk klasika — rozes puslodes formā, bet mēs cenšamies pārliecināt, ka šai skaistajai dienai vajag ko īpašu, individuālu.
— Laikam jums kā čaklai rokdarbniecei mājās ir daudz skaistu dekoratīvu lietu?
— Nav gan. Pašai sev laika iznāk vismazāk. Lielāko daļu, ko pagatavoju, esmu uzdāvinājusi.
— Vai esat atgriezusies darbā finanšu jomā?
— Jā, strādāju SIA “Kristīne B” par grāmatveža palīdzi. Ja ir nepieciešams, darbu veiksmīgi apvienoju ar savu aizraušanos, jo man ir saprotošs direktors, kurš man to atļauj.
Galvenie
vērtētāji
— Jums ģimenē aug divi dēli. Vai viņi ir lieli palīgi, vismaz saldumu gatavošanā?
— Vecākajam dēlam ir 13, bet jaunākajam — trīs gadi, un viņam visur gribas palīdzēt. Viņi arī ir galvenie vērtētāji — ir vai nav izdevies Makvīns. Puikas uzreiz pasaka, ja kaut kas nepatīk. Lielais ir pusaudža vecumā, un viņam citas intereses — spēlē ģitāru, klavieres, ir aizņemts. Gadu starpība abiem paliela, tāpēc nodarbes dažādas, bet visumā viņi saprotas labi.
— Bērniem ir tik atšķirīgi vārdi. Pēc kāda principa tos izvēlējāties?
— Austris man iepatikās sen kādās svinībās, kad vēl par pašas bērniem nedomāju. Iepatikās, un vīrs piekrita. Otrs — Markuss — ir abu ģimenes vīriešu izdomāts. Sākumā šķita — nedzirdēts, bet drīz vien sapratām, ka tas ir populārs.
