Ar “Staburagu” kopā esmu no tā bērnības — piecu gadu vecuma. Tālajā 1972. gada pavasarī aizsūtīju redakcijai savus dzejolīšus, kas izrādījās gana labi publicēšanai.
Ar “Staburagu” kopā esmu no tā bērnības — piecu gadu vecuma. Tālajā 1972. gada pavasarī aizsūtīju redakcijai savus dzejolīšus, kas izrādījās gana labi publicēšanai.
Saņēmu uzaicinājumu tikties. Uzsēju puķainu šlipsi un pēc stundas lielā godbijībā vēru redakcijas durvis. Uzreiz jutos kā starp savējiem. Un tā arvien biežāk, un bez kaklasaites. Toties radošās saites ar redakcijas jaukajiem cilvēkiem un laikraksta lasītājiem man kļuva nepieciešamas. Līdzsvaram. Tolaik, protams, iedomāties nevarēju, ka man kādreiz būs lemts vadīt “Staburaga” redakciju. Atmodas, vēsturisko pārmaiņu gados, kad Latvija atguva un centās nostiprināt neatkarību.
Tātad — trešais “Staburaga” redaktors. Airētājs, kurš gadījies lejpus aizsprosta brīdī, kad pavasara pali pārrauj aizsargdambi un airu vietā ir tikai spalvaskāts. Trešais tēvadēls Antiņš, kuram šķita iespējams uz preses brīvības kumeļa uzjāt stikla (demokrātijas) kalnā. Deviņus gadus ceturtās varas kučieris. Bet bez pātagas. Jo esmu pārliecināts, ka redaktors nav ne prokurors, ne tiesnesis, ne mācītājs.
Toreiz bija sajūsmas pārpilns laiks. “Staburaga” darbinieki bija vieni no pirmajiem atjaunotajā Latvijas valstī, kas apvienojās privātā izdevējsabiedrībā. Paši noteicēji, paši kalpi, bet, ja par kungiem, tad tas biji un esi tu, lasītāj. Citu kungu mums nav.
Gatavojoties jubilejai, pāršķirstu jau apdzeltējušas avīzes un ieraugu nedaudz piemirstas sejas. Jaunā laika jaunie censoņi. Drosmīgi, cerību spārnoti, apņēmīgi. Goda cilvēki un viņu labie darbi. Citās lappusēs —vēlēšanu laika lieciniecēs — paradīzes un leiputrijas solītāji, vārda brīvības aizsegā izniruši sevrauši. Kas ir kas — par to mēs ļāvām spriest tev, lasītāj. Palīdzējām saprast. Es domāju, ka mums kopā izdodas nosargāt, lai vismaz stikla kalna virsotnē kāds par noblēdītu naudu neuzceļ sev muižu ar sargsuņiem.
Deviņdesmitie gadi — tas bija tik sen. Tik tiešām — pagājušajā gadsimtā.
Bet atvadas no tā “Staburags” varēja svinēt krietni agrāk, ieviešot modernas datorizētas laikraksta veidošanas tehnoloģijas, nodrošinot drukāšanas kvalitāti un krāsainību. Esam jau Eiropā. Laikraksts ir kļuvis apjomīgāks ne tikai lappušu skaita ziņā, bet arī intelektuālajā satvarā.
Redakcija tagad ir moderni iekārtotās telpās, un nav vairs jābaidās, ka mūsu ciemiņa krēslam nolūzīs kāja vai no sagrabējuša plaukta uzkritīs papīru sainis. Šīs pozitīvās izmaiņas nav notikušas pēc līdakas vai svešas naudas pavēles. Strādājām vairāk, nekā reizēm bija izturības. Taupījām, lai konkurences apstākļos ne tikai pastāvētu, bet arī attīstītos.
Darbu steigā avīzē gadījās arī kļūdas. Man nelikās tik svarīgi, vai komats ir īstajā vietā, bet lai laikraksts būtu tas, kur lasītājs atrastu ne tikai informāciju, bet arī patvērumu. Un lai “Staburagā” gars gaismotu vairāk par ceturtās varas zizli.
Cilvēkam 35 gadi — pilnbrieda un spēka vecums, bet par laikrakstu nevar spriest pēc izdošanas sākuma gada skaitļa. Manuprāt, labs laikraksts vienmēr ir jauns. Arī “Staburags”. Aktīvs, zinātkārs un urdīgs kā mūsdienīgs tīnis, moderns kā jaunkundze, dumpīgs kā deputāts priekšvēlēšanu laikā un arī apdomīgs kā zemnieks.
Redaktora gados man laimējās būt kopā ar labiem cilvēkiem. Tāpat kā tagad.
Paldies visiem, kas “Staburagam” palīdzēja un palīdz nenovecot!
Jānis Bērziņš, “Staburaga” redaktors no 1990. līdz 1999. gadam
