Nebūt ne reti mūsu presē var pamanīt rakstus par autoražotājiem. No “National Geographic” populārā seriāla “Megafactories” var uzzināt, kā top “Corvette”, “Bugatti” vai “Aston Martin”, nemaz jau nerunājot par ikdienišķajiem “Ford”, “Volkswagen” un “Audi”. Latvijas Televīzijā raidījumā “Zebra” par sasniegumiem autobūvē regulāri informē Pauls Timrots. Daudz retāk mediju telpā var atrast informāciju par to, kā top velosipēdi.
Pasaulē viss nepārtraukti mainās: laiku pa laikam dzimst jaunas leģendas, kas sāk “mīt uz papēžiem” pasaules varenajiem, neļaujot viņiem ieslīgt rutīnā. Konkurence — tas ir progresa virzītājspēks. “Giant”, “Trek”, “Scott” velopasaulē ir grandi ar vārdu, un vareno “klubiņā” ielauzties ir ļoti grūti — sāncensība ir milzīga. Taču laiku pa laikam kādam tas izdodas. Velosipēdistu aprindās aizvien biežāk piemin vārdu “Cube” — tā sauc vienu no nedaudzajām veloražotāju kompānijām, kas bāzējas tepat Eiropā. Savā relatīvi neilgajā vēsturē “Cube” jau paguvusi sevi nopietni pieteikt velopasaulei, “pakutinot nervus” tās varenajiem.
Mazā stūrītī krēslu fabrikā
“Cube” CV līdzinās daudzu pasaulslavenu zīmolu veiksmes stāstiem. Šis aizsākās 1991. gadā Vācijas mazpilsētiņas Valdershofas mēbeļu fabrikā, kur kāds vīrs izgatavoja krēslus. Viņa dēls Markuss tēva atvēlētajā fabrikas stūrītī uz Āzijā iepirktu velosipēdu rāmju bāzes sāka ķimerēt kopā divriteņus, ko pārdeva, lai apmaksātu savas studijas. Pirmos ražojumus pārdeva ar nosaukumu “Slickrock”. Taču to steidzami nācās aizstāt ar citu — kādās sacīkstēs, kur Markuss bija ieradies, lai reklamētu savu preci, atklāja, ka šis zīmols velopasaulē jau eksistē. Tā “Slickrock” pārtapa par “Move”. Taču arī šis vārds izrādījās jau patentēts.
Ražošanu paplašinot, Markuss palēnām izveidoja domubiedru komandu — kodolu tagadējam “Cube”. Starp citu, pašreizējam firmas nosaukumam nav nekāda sakara ar kubu (angl. “cube” — kubs) — “Cube” ir vien skanīgs burtu salikums, kas “smadzeņu vētras” laikā bija iešāvies prātā Markusa sievai.
Divi velosipēdi
minūtē
Arī tagad, kad “Cube” jau uzskata par vienu no perspektīvākajiem veloražotājiem pasaulē, divriteņi top turpat Valdershofā — pilsētiņā, kurā dzīvo tikai 5 tūkstoši iedzīvotāju, un, tāpat kā pirms 20 gadiem, tur izgatavo arī krēslus. Mainījušās vien proporcijas — mēbeļu ražotne aizņem mazu stūrīti 20 000 kvadrātmetru lielajā “Cube” “impērijā”, kas “piedzima” nieka 50 kvadrātmetros. Tagad “Cube” ražo visu modeļu velosipēdus, ko pārdod vairāk nekā 30 pasaules valstīs, gadā saražojot gandrīz 300 tūkstošu braucamo. Vēl tikai pirms dažiem gadiem rūpnīcas jauda bija 400 velosipēdu dienā, bet šodien šis skaitlis sasniedzis jau 2000, un ražotāji tuvākajā laikā plāno to palielināt līdz 2800.
Lai apmierinātu strauji augošo pieprasījumu, rūpnīcā strādā divās maiņās, un ik minūti pa konveijeru no ceha izslīd divas kartona kastes ar glīti iesaiņotiem velosipēdiem. Salīdzinot ar velobūves gigantiem, tas nav daudz. Taču “Cube” vadās pēc principa “labāk mazāk, toties labāk”. Viņi izgatavo velosipēdus tiem, kuriem tie ir kaut kas vairāk nekā tikai pārvietošanās līdzekļi, — “gardēžiem”.
Traks brauciens
oktobrī
“Cube” ir demokrātisks uzņēmums, kura devīze — “tuvāk tautai”. Ik rudeni, kad velosezona Eiropā praktiski jau noslēgusies, “Cube” saviem dīleriem ļauj apskatīt ražotni un izrāda nākamā gada piedāvājumu. Latvijā “Cube” produkcijas izplatītājs ir veikalu tīkls “Fans”, kura komanda jau dažus gadus ar “Cube” divriteņiem piedalās sacensībās.
Kādā drēgnā oktobra vakarā mēs, astoņi vīri, sēdāmies mikroautobusā un devāmies uz Vācijas dienvidiem, uz Bavāriju, aplūkot “Cube” “impēriju”. Tas bija traks, nogurdinošs četru dienu ceļojums — divas diennaktis ceļā un divas piesātinātas dienas rūpnīcā.
Valdershofa izvietota apvidū, kur vīd pakalns aiz pakalna, turklāt tieši tobrīd rudens tos bija ietērpis košās krāsās. Vēl divriteņi, zirgi un šaurie lauku celiņi bija spilgtākie pirmie iespaidi. Mēs apmetāmies šī skaistuma vidū — nelielā lauku motelītī kilometru desmit no Valdershofas.
Sagaida kā vienīgos
Rudeņos šādas divu dienu ekskursijas pa rūpnīcu notiek pēc konveijera principa. Mēs nomainījām slovākus. Taču ne brīdi neradās iespaids, ka tas notiek rutinēti — mūsu delegāciju sagaidīja kā vienīgo un ilgi gaidīto. Gidi bija divi jauni puiši — Karstens un Marks. Pirmais, kas ierodoties piesaistīja uzmanību, bija lielizmēra rudens lietavu piemirkusi telts, kas kā svešķermenis disonēja ar elegantajiem rūpnīcas korpusiem. Saimnieki it kā atvainodamies skaidroja: vasarā pieprasījums pēc viņu produkcijas sasniedzis tik neparedzētus apmērus, ka pasūtītājam konkrētu divriteni bijis jāgaida pat divas nedēļas. Neesot bijis vietas, kur glabāt detaļas, tādēļ uzcēluši telti. Turpmāk tā vairs nebūšot — iepirktas jaunas platības vairāku modernu noliktavu būvei.
Īsta tautu “Bābele”
“Naturālās saimniecības” laiki, kad divriteņi no A līdz Z tapa vienuviet, ir pagājuši. Tas attiecināms arī uz “Cube” — rāmji tiek izgatavoti Taivanā, taču atšķirībā no vairuma konkurentu, kas savas ražotnes pilnībā pārcēluši uz Ķīnu, Taivanu, Vjetnamu vai Malaiziju, vācieši savus modeļus izstrādā, konstruē, izmēģina un saliek Vācijā, mazajā Valdershofā. Vairums detaļu gan tiek importētas no Šveices, Itālijas, Japānas, ASV un citām velolielvalstīm. Arī cehi, kur braucamos liek kopā, atgādina īstu tautu “Bābeli” — dzirdama čehu, krievu, ukraiņu, poļu valoda. “Gastarbaiteri” skrūvē, pieslīpē, spieķo, pako. Taču viņi nav aziāti, kuri nereti strādā neapkurinātos angāros uz grīdas par minimālu iztikas tiesu. Valdershofā par strādniekiem rūpējas pēc Eiropā noteiktiem standartiem.
“Cube” ir arī liela moderna ēdnīca.
Lai nekas neietu zudumā, pat importēto detaļu iesaiņojuma kartons te tiek sasmalcināts, presēts un nosūtīts pārstrādei. Dārgi? Jā, bet tie ir punktuālie vācieši… Arī par raitu darba organizēšanu atbild viņi. Protams, ir arī izņēmumi: nesen “smadzeņu centram” piesaistījuši ķīnieti — kaut arī pavisam jaunu, toties, kā teica mūsu gidi, “puisi ar galvu”, turklāt, runājot par austrumnieku, pat saimnieku balsīs varēja saklausīt pietāti.
Firmas vizītkarte — rāmis
“Cube” ir divi galvenie trumpji, ar ko tas “sit” savus konkurentus — filigrāni izstrādāta tehnoloģiskā ķēde, kas ļauj visīsākajā laikā uz konveijera nomainīt modeļus, un operatīva visjaunāko tehnoloģiju ieviešana.
Katras velosipēdu ražotājfirmas vizītkarte ir rāmis. “Cube” savējos izgatavo no visvieglākajiem materiāliem, ko izmanto veloražošanā, — alumīnija un karbona. Taisījuši arī no titāna, bet turpmāk nodomājuši no tā atteikties nelielā pieprasījuma dēļ — šis materiāls ir dārgs. “Cube”, šķiet, atradis “zelta vidusceļu” starp trim savstarpēji “konfliktējošiem” rāmja raksturlielumiem — vieglumu, izturību un eleganci, vēlamo rezultātu panākot ar jauninājumu ieviešanu salīdzinoši senos tehnoloģiskos procesos.
Ar īpašu hidroformēšanu (tehnoloģija tiek glabāta noslēpumā), nekaitējot izturībai, veido rāmju dažādās “sejas”, bet ar auksto stiepšanu, tā saukto “batingu”, stiprina (izveidota biezāka sieniņa) rāmja vietas, uz kurām darbojas vislielākā slodze. “Cube” runasvīri īpaši uzsver faktu, ka viņu ražotie rāmji nav uzlaboti to priekšteči, bet ikviens jauns izstrādājums ir unikāls — radīts no nulles.
Rāmji no Taivanas uz Valdershofu tiek transportēti nekrāsoti, bet divu piekaru rāmji (ar amortizatoriem) — pat izjauktā veidā. Rāmjus krāso, izmantojot vēl viena Bavārijas lepnuma — BMW — krāsošanas—lakošanas tehnoloģijas. Starp citu, Valdershofā tieši iepretī “Cube” cehiem ir fabrika, kurā šim vācu autobūves “grandam” izgatavo detaļas. Pirms transportēšanas uz salikšanas cehu no testa laboratorijas nākušie rāmji tiek ne tikai ielikti speciālās kastēs, bet arī rūpīgi ietīti gaisa pūslīšu plēvē — dubults neplīst.
(Turpmāk vēl)
