Krūzītis: atbildība ir arī uz pašu pircēju pleciem

Pēc ilgiem strīdiem un disku­sijām Saeima pieņēmusi gro­zījumus Alkoholisko dzē­rienu aprites likumā, kas stāsies spēkā no nākamā gada. Šo grozījumu pieņemšanas gaitā politiķi ir atteikušies no normas, kas paredzētu, ka alkoholu nedrīkst tirgot tuvāk par 50 metriem no jebkuras mācību iestādes, tajā pašā laikā nosakot obligātu personu apliecinošu dokumentu uzrādīšanu pircējiem līdz 25 gadu vecumam, kā arī paredzot, ka turpmāk šādiem dzērieniem vismaz lielveikalos vajadzēs būt nodalītiem no citām precēm. Mērķis likumam ir viens — mazināt alkohola piekļuvi jauniešiem līdz 18 gadiem — uzsver Latvijas Pārtikas tirgotāju asociā­cijas izpilddirektors Noris Krūzītis.

— Latvijā ir pieņemti grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā, kas stāsies spēkā nākamajā gadā, paredzot, ka tur­pmāk, iegādājoties alkoholiskos dzērienus, jauniešiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem būs jāuzrāda personu apliecinoši dokumenti. Vai ir vēl kādi būtiski jaunumi?
— Ir daudz dažādu lietu, kas attiecas gan uz tirdzniecības kārtību, gan starpniecību, gan atbildību un arī sodiem. Attiecībā uz tirdzniecību jāteic, ka turpmāk būs noteikta alkohola izvietošana veikalos, videonovērošana vietās, kur tiek tirgoti šādi dzērieni, kā arī 25 gadu vecuma slieksnis, līdz kuram pārdevējam būs jājautā pircējam dokumenti.

— Kā vērtējat normu, kas paredz dokumentu prasīšanu? Kādu labumu tas dos?
— Šāda norma ir pieņemta, un mēs to arī realizēsim. Atšķirība no citām reizēm ir tāda, ka šoreiz ir definēta arī pircēja atbildība.

— Ja jaunietis 23 vai 24 gadu vecumā pamanīsies iegādāties alkoholisko dzērienu, neuzrādot pārdevējam dokumentus, tas atbrīvos no atbildības tirgotāju?
— Nē! Ja dokuments netiks uzrādīts, pārdevējs nedrīkstēs cilvēkam alkoholu pārdot. Jauniešiem līdz 25 gadiem, iegādājoties produktu, kas ietilpst kategorijā “alkoholiskie dzērieni”, noteikti būs jāuzrāda personu apliecinošs dokuments.

— Nereti ir situācijas, kad pārdevējam ir grūti uzminēt pircēja iespējamo vecumu.
— Tāpēc arī ir norma, kas paredz atbildību pircējam. Ja cilvēks ir jauns, pārdevēja primārais uzdevums ir nepārdot viņam alkoholu līdz 18 gadu vecumam, un viņš jebkurā gadījumā prasīs dokumentus, lai pārliecinātos, cik vecs ir konkrētais cilvēks. Savukārt, ja būs situācijas, kad cilvēks izskatīsies pietiekami nobriedis, nekādas šaubas pat neradīsies un spēs paskaidrot, ka viņam ir vairāk nekā 24 vai 25 gadi, dokumenti prasīti netiks. Tā ir paša pircēja atbildība.

— Tātad runa ir par formālu soli?
— Nedomāju, ka par formālu soli. Dažās valstīs šādi ierobežojumi ir, lai mazinātu piekļuvi alkoholam, īpaši pievēršot lielāku uzmanību šim aspektam. Tirgotāji ir viens posms šajā procesā. Saeimas komisijās par šiem jautājumiem tika daudz diskutēts, un mēs vienojāmies, ka pārdevējs nevar būt tā persona, kas nodrošina simtpro­centīgu kontroli pār jauniešiem līdz 25 gadiem, un uzņemties pilnu atbildību par šo visnotaļ sarežģīto situāciju. Nosakot atbildību arī pircējam, šajā jomā ir rasts kaut kāds risinājums.

— Vai šāds ierobežojums reāli samazinās alkohola lietošanu Latvijā?
— Par to ir ļoti grūti spriest. Droši vien jāsaka — diez vai. Tomēr jebkurā gadījumā šeit vairāk ir runa par jauniešiem, un mērķis likumam ir viens — mazināt piekļuvi alkoholam jauniešiem līdz 18 gadiem. Varētu teikt tā, ka viena no lielākajām problēmām, kas tika nosaukta atbildīgajā Saeimas komisijā, ir fakts, ka nepilngadīgie alkoholu iegādājas pārsvarā ar starpnieku palīdzību. Un šādi starpnieki tomēr vairāk vai mazāk ir vienaudži. Līdz ar to radīti papildu šķēršļi nopirkt alkoholu tieši jauniešiem līdz 18 gadu vecumam. Vai tas tiešām samazinās alkohola patēriņu to cilvēku vidū, kam ir virs 18 — grūti spriest. Jāņem vērā, ka lietot alkoholu jaunieši pēc 18 gadiem jebkurā gadījumā drīk­stēs un ierobežojošais faktors ir tikai pirkumā. Pieļauju, ka jaunie cilvēki, kuriem ir 18, 19 un 20 gadu, ar šo normu pietiekami ātri apradīs, turklāt liela daļa no viņiem jau šobrīd tirdzniecības vietās rāda personu apliecinošus dokumentus. Tā īsti man nupat pieņemto normu negribētos noliegt, jo te runa ir par mēģinājumiem, un tikai laiks parādīs, cik tie ir veiksmīgi vai neveiksmīgi. Mums gan nav detalizētu pētījumu par to, kāpēc vienā vai otrā gadījumā valsts līmenī tiek pieņemta kāda norma. Mēs no savas puses vairāk skatāmies, vai konkrētā pieņemtā norma ir izpildāma. Jāteic, ka šī 25 gadu vecuma norma nav viegli izpildāma — tad jau varēja pieņemt lēmumu, ka dokumenti jārāda visiem gados jauniem cilvēkiem, un tas radītu ievērojami mazāk sarežģījumu. Iespējams, kādu brīdi tirgotājiem šāda norma būs papildu administratīvais slogs. Savukārt jaunieši, cerams, pie jaunajām prasībām ātri pieradīs.

— Kādu redzat iespēju panākt, lai divdesmitgadīgi jaunieši nepirktu alkoholu nepilngadīgajiem?
—Kontrolējošās institūcijas ir rosinājušas tirdzniecības vietas izvietot tur, kur vēl nav videokameras. Es tiešām nezinu, kā šīs novērošanas ierīces darbojas praksē. Skaidrs, ka kontrolējošajiem dienestiem ir iespēja ar kontrolpirkumu palīdzību fiksēt brīžus, kad jaunieši darbojas kā starpnieki, proti, vai viņi ir iegādājušies dzērienus sev vai arī nodevuši tālāk.

— Jaunajā likumā tiek paredzēta arī alkohola tirdzniecības nodalīšana lielveikalos. Tas nozīmē, ka mazajās tirdzniecības vietās arī turpmāk viss paliks pa vecam?
— Pamatideja faktiski attiecas uz visiem veikaliem — alkoholam tirdzniecības vietā nevajadzētu būt sajauktam ar citām precēm. Īpaši tas attiecas uz vietām, kur stāv preces, kas ir domātas jauniešiem, bērniem. Veikalos, kuros tirdzniecība tiek organizēta pašapkalpošanās veidā, alkoholam noteikti vajadzēs būt nodalītās vietās, atsevišķās nodaļās. Skaidrs, ka alkohols vairs nevarēs būt “izmētāts” pa visu veikalu un nolikts tur, kur ir citas preces — tas ir pamatprincips. Tur, kur notiek pārdošana no rokas rokā, princips saglabāsies. Tiek arī paredzēts, ka ārpus alkohola tirdzniecības zonas arī tur­pmāk varēs pārdot alu, kura stiprums nepārsniedz 5,8 grādus.

— Jāteic gan, ka, piemēram, lauku rajonos veikali nereti ir tik mazi, ka tur noorganizēt atsevišķu alkohola tirdzniecību būs fiziski teju neiespējami.
— Jā, ir bijušas diskusijas par to, kā šī tirdzniecība varētu izskatīties mazajos veikalos, un jāatzīst, ka citāda nekā pašreizējā jau tā nebūs. Jebkurā gadījumā arī lauku veikalos alkoholu var sagrupēt tā, lai tas nav līdzās precēm, ko ikdienā lieto jaunieši. Te ir runa arī par vizuālo noformējumu un piekļuvi. Tirdzniecības vidi sakārtot noteik­ti var, īpaši vidēji lielos veikalos, kurus parasti gribas maksimāli pie­pildīt ar dažādām precēm — tagad būs nosacījums attiecībā uz alkohola izkārtojumu.
Pašreiz daudzās vietās jau ir ieviests atsevišķais nodalījums alkoholam, bet vairāk tas attiecas uz akcīzes precēm. Jaunais regulējums tiek vērsts pret to, lai alkohols nebūtu viena no impulsa precēm.

— Izskanējis, ka tirgotāji varētu lūgt Valsts prezidentu Andri Bērziņu neizsludināt jauno likumu. Cik tas vēl ir aktuāli?
— Tas izskanēja vēl laikā, kad šajā likumprojektā bija iekļauts viens otrs neloģisks un juridiski nekorekti sagatavots priekšlikums, kas paredzēja, ka alkoholu nedrīkstēs tirgot noteiktā attālumā līdz jebkurai mācību iestādei. Pieņemot šādu normu, būtu radīta iespēja dažādām kolīzijām. Attiecībā uz šo ieceri ir bijuši vairāki iespējamie varianti, tā tika vairākkārt iebalsota un atcelta. Ja tā tiktu pieņemta, nākamā gada sākumā būtu jāaizver daudzi veikali Latvijā. Pašreiz vismaz mēs neplānojam vērsties pie Valsts prezidenta.
Jāteic gan, ka jaunā likuma ieviešanas termiņš ir ļoti īss — līdz 2014. gada janvārim. Šī ir laba viela pārdomām par to, kā Latvijā tiek pieņemti un ieviesti likumi, jo, lai kaut ko izdarītu labi, tomēr ir vajadzīgs laiks. Turklāt šo normu realizēšanas termiņš sakrīt ar eiro ieviešanas laiku valstī, kas visu sarežģī vēl vairāk.