Mazajā Latgales ciemā Aglonā reizi gadā saplūst cilvēki ne tikai no Latvijas, turp dodas ticīgie arī no citām valstīm.
Šis gads Aglonas svētceļniekiem ir īpašs, jo aprit 20 gadu, kopš atļauti grupu svētceļojumi uz Aglonu. Padomju varas gados jebkāda grupu pārvietošanās Aglonas virzienā bija aizliegta. Pirmā organizētā svētceļnieku grupa uz Aglonu devās no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles 1989. gadā.
Arī es bērnībā uz Aglonu devos ne reizi vien. Pērn pēc vairāk kā piecpadsmit gadu pārtraukuma atkal pabiju Aglonā. Pie baznīcas nokļuvu 14. augusta vakarā. Izmirkusi pēkšņajā lietusgāzē, sēdēju teltī pie ezera un drebinājos, apģērbā nebija nevienas sausas vīlītes. No telts izvilināja ziņkārība — kaimiņteltī, veltīti kādai Lienei, skanēja gan dzirdēti, gan nedzirdēti “mātes” vārdi. No telts, neganti lamādamies, izlīda iereibis jaunietis, aiz rokas vilkdams gaišmatainu meiteni, kura arī bija jūtami iedzērusi. Uzradās vēl viens puisis, un abu jaunekļu starpā gandrīz izcēlās kautiņš. Arī citās teltīs valdīja līdzīga “jautrība”. Smaržoja grilētas desiņas, šašliks un vai katrā otrajā apmetnē malkoja no “saldenās pudeles”. Tas ļoti atgādināja ikgadējo mednieku festivālu “Minhauzens”, bet nekādā ziņā ticīgo svētkus.
Vakarā pie dievnama valdīja rosība kā skudru pūznī — pārdeva alu, dažādas uzkodas, suvenīrus un rotaslietas. Ejot uz baznīcu, pamanīju kādu puisi, kurš malkoja alu un angliski runāja pa tālruni: “Esmu Aglonā, mums te notiek Latvijā lielākais katoļu festivāls.”
Protams, bija arī cilvēki, kuri laiku pavadīja baznīcā, reliģiskajos pasākumos, lūgšanās, bet liela daļa izklaidējās, kā nu kurš prata — varbūt, lai nākamajā dienā būtu ko mācītājam grēksūdzē klāstīt. Nesagaidot dievkalpojumu, devos mājās. Braucot garām kādai Latgales mazpilsētai, autobusa pieturā redzēju aizkustinošu ainu — divas meitenes svētku drānās, zēnu baltā kreklā. Kopā ar vecomāti viņi gaidīja autobusu, lai dotos uz Aglonu.
Ļoti žēl, ka liela daļa svētku pārvērsti par ēšanas, dzeršanas un iepirkšanās “tusiņiem”, zudusi to būtība. Svētki, ne laicīgie un vēl jo mazāk reliģiskie, nesākas ar pudeli, šašliku, svētki sākas sirdī. Vismaz tā vajadzētu būt.
