Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīcā 2. novembrī dievkalpojums būs veltīts arī Bāreņu svētdienai. Tādi notiks arī lielākajā daļā pārējo konfesiju — luterāņu, baptistu, pareizticīgo un citās — draudzēs.
Bāreņu dienu Latvijā turpmāk atzīmēt katru gadu novembra pirmajā svētdienā ierosinājis Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Arī viņa ģimene nesen adoptējusi bērnu, un, ņemot vērā personīgo pieredzi, bīskaps uzrunājis visus Latvijas kristiešus uzņemties rūpes par bāreņiem, kļūstot par aizbildņiem, adoptējot vai ar izpratni, iedrošinājumu un atbalstu izturoties pret tiem, kuri to dara. Aicinājumam atsaukušies arī pārējo kristīgo konfesiju vadītāji Latvijā.
Bail pieņemt
vai ieņemt
Aizkraukles katoļu draudzes vikārs Pēteris Skudra teic, ka nesenajā priesteru konferencē, pārrunājot šo jautājumu, analizēta citu valstu pieredze. Piemēram, Maltā un Izraēlā bērnunamu nav, jo katrs vecākus zaudējis bērns drīz vien nonāk kādā ģimenē. Šajās valstīs ir izteiktas sabiedrības rūpes par jauno paaudzi. Tāds ir arī kristīgās baznīcas mudinājums Latvijā — radīt katram bērnam harmonisku vidi ģimenē. Tomēr katras tautas tradīcijas atšķiras, un latvieši līdzīgās situācijās, kad jālemj par labu bērna adoptēšanai, saskaras ar daudzām problēmām. Arī bīskaps Pēteris Sproģis ikmēneša izdevumā “Baptistu vēstnesis” dalās savā bērna adoptēšanas pieredzē, par pierašanu pie cita, ne sava miesīgā bērna. Šajā jautājumā lielākajai daļai audžuvecāku būs nepieciešama palīdzība no malas, tajā skaitā psihologa. Viens no Bāreņu svētdienas akcentiem tiks likts uz draudzes locekļu atbalstu šīm ģimenēm. Rūpes par bāreņiem nenozīmē tikai adopciju. Iespējami vēl trīs citi statusi — audžuģimenes, viesģimenes un aizbildņa. Arī Pēterim Skudram personīgi pazīstams pāris, kuram nevar būt bērnu. Šie cilvēki sākumā apciemoja kādu bērnu bērnunamā, saņēma atļauju kopā ceļot, pavadīt brīvdienas un vēlāk izvēlējās adoptēt, tiesa gan, citu bērnu.
Pēteris Skudra stāsta, ka viesojies bērnunamos, kur mīt jaunieši ar invaliditāti. No viņiem vecāki atteikušies, un jauniešos ir bezcerība un nomāktība. Viņi apzinās, ka, sasniedzot 18 gadu vecumu, kad bērnunams būs jāatstāj, nevienam nebūs vajadzīgi. Fakts, ka Latvijas bērnunamos ir gandrīz divi tūkstoši bērnu, liecina par sabiedrības morālo stāju, nespēju domāt par citiem. Vikārs uzskata, ka daļēji vainīga arī ekonomiskā situācija, kas pieaugušajiem liek justies nedroši par bērna ieņemšanu vai pieņemšanu.
Tomēr ticīgā cilvēkā ir sajūta aicinājums rūpēties par otru, un, ja Dievs to dod, tad līdzi arī iespēju par to parūpēties. Pēteris Skudra atzīst, ka naudas vienmēr būs nedaudz par maz pat miljonāram. Piemērs no viņa dzīves rāda, ka laime nav naudā. Kāda pazīstama latviešu ģimene Vācijā, kurai nevar būt bērnu, nolēmuši pārcelties uz Latviju, atteikties no četras reizes lielākiem ienākumiem, bet adoptēt mazuli.
Labie piemēri jārāda citiem
Mūsdienu sabiedrība būtiski atšķiras no tās, kuras ikdiena, tajā skaitā grūtdieņu, bāreņu asaras, aprakstīta garīgajā mantojumā — tautasdziesmās un pasakās. Šajā svētdienā Baznīca ar Dieva vārdu draudzei atgādinās arī par šī mantojuma vērtībām, lai Bāreņu svētdiena pārtaptu kā ilgtermiņa akcija un nebūtu vienas dienas pasākums. Vikārs stāsta, ka ar vārdu “bārenis” agrāk apzīmēja bērnu, kurš zaudējis vecākus, bet mūsdienās biežāk tos, kuru vecākiem bāriņtiesa atņēmusi vecāku tiesības.
Pēteris atzīst, ka Bāreņu svētdienā neteiks draudzei: “Ejiet uz bērnunamiem adoptēt bērnus!” Tādam solim jāsagatavojas. Sākumā informējot, iedrošinot nebaidīties. Piemēram, draudzes jauniešu koris varētu aizbraukt uz kādu no bērnunamiem. Tāpat svarīgi pārējai sabiedrībai rādīt pozitīvos piemērus par bērnu adopcijas gadījumiem. Svarīgs arī morālais atbalsts, pateicoties šiem cilvēkiem par ieguldīto darbu. To, ka tas nav viegls darbs, pierāda piemērs no dzīves, kad kāda ģimene savā lokā uzņēma pusaudzi. Jaunietim, kurš pirms tam
audzis bez uzmanības pievēršanas, sākumā bija liela vēlme sevi izpaust, pierādīt nebūt ne labākajā veidā. Ģimene centās, un redzams, ne bez rezultāta. Tagad puisis acīm redzami ir laimīgs.
Vai Baznīca māca piedot vecākiem, kuri nav pietiekami rūpējušies par saviem bērniem? Pēteris Skudra saka, ka Baznīca gan māca piedot, gan saukt lietas īstajos vārdos. Nevar šādam cilvēkam piedot un ļaut turpināt iesākto.
Atbildīgs ir katrs
Aizkraukles luterāņu baznīcas mācītājs Valdis Baltruks par Bāreņu svētdienu teic, ka Evaņģēlijā Jēzus saka: “Es neatstāšu jūs, bāreņus.” Tas gan attiecināts uz pieaugušajiem un vispārīgā nozīmē uz katru, kuram nav, pie kā pieglausties. Bērnunamus mācītājs salīdzina ar dzīvnieku patversmēm, kurās dzīvību atstāj un par viņu aizmirst. Šādas vienas dienas izcelšana starp pārējām 365 gadā uzskatāma par nelietderīgu un pielīdzināma šovam. Valdis Baltruks teic, ka, skatoties uz problēmu akcijas veidā, bieži neiedziļināmies problēmas saknē. Sakot, ka Latvijā ir divi tūkstoši bērnunamu bērnu, tā ir statistika, bet katrs konkrēts gadījums — traģēdija.
Bāreņi rodas dabīgi un nedabīgi. Ja vecākiem atņemtas tiesības vai bērns atstāts glābējsilītē, tas ir nedabīgi. Šāds bērns sevī nesīs iedīgli, kas var likt vēlāk atteikties no sava bērna. Katrs esam sabiedrības daļa, un, redzot, ka māte nerūpējas par savu bērnu, teikt, ka man gar to nav daļas, ir nepareizi. Daļu šīs atbildības vajadzētu uzņemties bērna krustvecākiem.
Cēlonis paliek neskarts
Mācītājs saka, ka, velkot paralēles Bāreņu svētdienai ar žēlsirdības akcijām, cilvēki neaizdomājas par vārda “žēlsirdība” patieso nozīmi. Tā neizpaužas naudas līdzekļu vākšanā, dāvanās. Īsta žēlsirdība ir apsēsties līdzās cietējam un uz pasauli paraudzīties viņa acīm. Tāpēc galvenais uzdevums ir likt cilvēkiem saprast, ka bērns — tā ir daļa no vecākiem, kas viņu radījuši, un kā gan var atteikties no sevis paša. Tas, ko var darīt Baznīca, ir skaidrot, iet pie šiem cilvēkiem, censties uzrunāt.
Dzīves piemēri rāda — ja māte ir alkoholiķe, tad būtu jāsāk ar viņas glābšanu. Pieredze liecina, ka sievietes no alkohola atkarības izārstēt daudz grūtāk nekā vīriešus. Tomēr par sievietes glābšanu tiek maz runāts, tajā pašā laikā valsts maksā pabalstu par katru no bērniem. Bieži sabiedrība priecājas, ka uzvarējusi sekas. Cēlonis palicis neaizskarts. Kad dzērājam jautā: “Kāpēc tu dzer?”, atbilde nereti ir: “Tāpēc, ka grūta dzīve.” Tomēr pat cietumnieki atzinuši: ja grib atrast darbu, to var viegli izdarīt. “Bet cilvēki nevēlas. Tur tā problēma. Galvenā nelaime valstī ir alkoholisms. Tāpēc daudzbērnu ģimenēm, kurās bērns ir pabalstu saņemšanas līdzeklis kārtējai alkohola pudelei, vajadzētu aizliegt radīt jaunus bērnus,” atzīst Valdis Baltruks. ◆
