Neretietim Elmāram Vorslavam šis augusts ir ļoti īpašs. Vispirms ardievas teiktas mūža ieguldījumam — darbam kriminālpolicijā. Drīz pēc tam nosvinēta apaļa jubileja — 50. Elmārs saka — beidzot ir laiks ģimenei un mājai.
Elmāra tētis Ilmārs ir latgalietis, strādāja kolhozā. Mamma Skaidrīte no Ļaudonas, bija ciema padomes rēķinvede. Ainārs ir brālis — trīs gadus vecāks. Bērnība un skolas laiks paskrēja kādus piecus kilometrus no Madonas — Sarkaņos. Vēlāk mācījies Madonas 1. vidusskolā. Tad vēl bija padomju laiks, bet gaisā jau virmoja brīvības vārds. Elmārs atceras gadījumu, kad skolā uz sienām parādījušies varai naidīgi uzraksti, un, lai atrastu teksta autoru, no skolēniem ņēma parakstu paraugus. “Man tajā vecumā vairāk interesēja meitenes nekā politika,” viņš nosmej. Bija 1988. gads, kad saņēma pavēsti no kara komisariāta un nācās rūdīties padomju armijas rindās. Nosūtīja uz toreizējo Vācijas Demokrātisko Republiku darbam autobrigādē. Līdz dienesta beigām pieredzēja Berlīnes mūra sagraušanu, “dembelis” jau bija apvienotajā Vācijā, un ap to laiku sākās padomju karaspēka izvešana.
Savējais ir liela priekšrocība
Pēc armijas vajadzēja iejusties civilajā dzīvē — atpūsties, paballēties, bet cik ilgi tā? Kolhozi tajā laikā jau sāka putēt, un tēvs teicis — tiesības ir, ej uz miliciju par šoferi. Madonā brīvas vietas nebija. Pļaviņās dzīvoja tēva brālis, kuram savukārt radinieks bija bijušais milicijas priekšnieks Aizkrauklē. Tajā laikā sāka veidoties valstu robežas, tajā skaitā Latvijas—Lietuvas, un aizkraukliešus norīkoja patruļdienestā uz Neretas iecirkni. Tā kopš 1992. gada jubilārs kļuva par neretieti. Patruļdienests gan bija tikai “pēc papīriem”, patiesībā strādāja par Zalves iecirkņa inspektoru. Cilvēku toreiz bija daudz vairāk, pasākumi arī kupli, un līdz ar to arī pulka darāmā. Tolaik gadatirgi vien bija atcerēšanās vērti — sākot ar alus mucām, vīna furgoniem, šašliku cepšanu un stabos kāpšanu. Gāja jautri. Kādu laiku strādāja par iecirkņa inspektoru Neretā, un tā būtu mierīgi turpinājis, ja ne Aizkraukles kriminālpolicijas priekšnieks Andris Veženkovs, kurš Elmāram piedāvāja darbu savā nodaļā. Neretas pusē šāda speciālista nebija. Dzīvot uz vietas, pazīt šīs puses cilvēkus kriminālpolicistam bija liela priekšrocība. Lai ieņemtu šādu amatu, vajadzēja atbilstošu izglītību, un Elmārs Biznesa augstskolas “Turības” Jēkabpils filiālē ieguva juridisko izglītību.
Mēdz mantot netikumus
Kriminālpolicista darbs lauku apvidū nozīmē vienlaikus gan rūpēties par kārtību, gan izmeklēt noziedzīgus, kriminālus nodarījumus. To, ka šis darbs ir interesants, Elmārs apstiprina arī šodien, pēc tajā pavadītiem vairākiem gadu desmitiem. Sākumā daudz iemācījuši atsaucīgie kolēģi, daudz izstudēts, lasot grāmatas, bet vislielāko zināšanu bagāžu ieguvis, darot darbu. Viņš atceras, ka, rakstot pirmo administratīvā pārkāpuma protokolu, pie vainīgās personas gājis reizes piecas. “Kā teica iecirkņa priekšnieks Andis Duļķis, nemāki strādāt ar galvu, strādā ar kājām,” atceras jubilārs.
Vai mūsdienās cilvēki kļuvuši likumpaklausīgāki? Kriminālistikas speciālists saka, var novērot likumsakarības — ko tēvs darīja deviņdesmitajos, to dēls tagad. Cilvēki mūsdienās vairāk zina savas tiesības. Agrāk, ja cilvēkam pateica ‘‘nedrīkst’’, tam piekrita un neprasīja, kāpēc. Mūsdienās var atcirst pretī — ar kādām tiesībām man to jautājat?!
Dienām prom no mājām
Elmāra sieva Evita ir neretiete. Kopā no deviņdesmito gadu sākuma, bet līdz kāzām viens otru ilgi pārbaudījuši. Ja par kādu var teikt, ka kopā puds sāls apēsts, tad tas ir par Elmāru un Evitu. “Sāls nav veselīgs, tāpēc ēdām maziem gabaliem un ilgi,” tā viņš saka par teju 30 kopā pavadītiem gadiem. Kriminālistiska ir darbs, kura dēļ dažkārt mājās var neatgriezties dienām, un visa ģimenes dzīve tad tikai uz sievas pleciem.
Abiem kopā ir divi bērni. Vecākais tēta profesiju nav izvēlējies, mācās par fizioterapeitu.
Vai pašam amata iemaņas noder arī ikdienā? Elmārs smejas un saka — kad mājās bērni domā, kā mani apmānīt, lai neietu uz skolu.
Lien laukā jaunības trakums
Sports ir aizraušanās, kas Elmāram patika un padevās skolā, un arī vēlāk no tā tālu nav aizgājis. Īpaši tuvs ir komandu sports — hokejs un futbols. Pēdējos gados silto ziemu dēļ ledu Neretas centrā uzliet nevar, dīķis tikpat kā neaizsalst. Futbolu jaunatne spēlē, bet te sevi liek manīt gadi un izskraidīt pa laukumu pakaļ bumbai jau pagrūti. Tagad lien laukā jaunības glupības — sāpošā mugura no svara bumbu celšanas, lauztās potītes, izrautais plecs no šķēpa mešanas. Sarkaņu skolā bija ļoti labs fizkultūras skolotājs Jānis Sudārs. Viņš bija arī klases audzinātājs, kurš mācēja ieinteresēt piedalīties — futbolā, hokejā, un reiz pat vietējā mēroga “Zelta mopēda” sacensībās startēja ar “Rīga-13”.
Kad čali pļavā panākt grūti
Kā ir tagad? “Ko pensīši dara? Spēlē volejbolu,” par sevi pasmej Elmārs. “Tikai no 10. augusta vairs nestrādāju. Izdienas pensijā esmu, jo citādi mēs te tā nerunātos, droši vien teiktu, ka nav laika, blēži jāķer. Kā seniors gan nejūtos, tāds būšu, kad ar kūjiņu staigāšu un autobusā man piedāvās apsēsties. Pēdējie gadi darbā gan likuši aizdomāties. Kad, pa pļavu skrienot, jūti, ka nevari to čali panākt, tad ko? Sēdi kabinetā un raksti papīrus. Nenoliedzami, šajā darbā ir arī emocionālā izdegšana.” Aktīvu sportošanu pamazām nomainījusi sporta spēļu skatīšanās, un viņš sevi noteikti pieskaita pie kaismīgiem hokeja līdzjutējiem.
Tagad kā klasiskā stāstā par rāmo dzīvi pelnītā atpūtā (vārdu “pensionārs” nespēju attiecināt uz Elmāru) var nodoties mauriņa pļaušanai. “Sievai patīk rušināties, bet man, kā jau kombainiera dēlam, patīk pļaut pa kvadrātiem, nevis līkumot gar puķudobēm, kaut kādiem izaugumiem. Bija te divas apaļas dobes, netīšām nopļāvu. Aizbildinājos, ka esmu aizdomājies, nepamanīju. Lai gan taisnība vien ir. Kamēr strādāju policijā, nevarēju atnākt mājās un aizmirst par darbu. Kamēr notika izmeklēšana, galvā pārcilāju versijas — kur aizbraukt, ko vēl atrast, nopratināt, ko vēl piesaistīt.”
Augusta vidū Elmāram arī dzimšanas diena, un, lai gan lielas svinības nekad nav patikušas, šogad tādām ir iemesls. Ciemiņi braukuši vairākās reizēs. Saaicināti kolēģi, kas, tāpat kā Elmārs, jau devušies pensijā, vēlāk radi, draugi un kaimiņi, bet vēl būs svinības ar kolēģiem, kuri turpina darbu policijā.
“Dari, kas jādara, un notiks tas, kam jānotiek,” ar tādu dzīves moto šobrīd dalās Elmārs. “Nav jēgas skriet ar pieri sienā, tā vietā jāmācās pieņemt, samierināties, nevis pārdzīvot, krist depresijā.” ◆
