Vīrišķīga profesija un sievišķīga aizraušanās. Noziegumu izmeklēšana dienā un vecāsmātes adījumu rakstu lasīšana, zeķu adīšana vakarā. Tik dažāda ir vallietes Evitas Caunes dzīve.
Pirmās zeķes dīvainas
— Rokdarbi ir sievišķīga aizraušanās. Tā pārmantota no vecākiem?
— Noteikti tā ir. Vecamtēvam lieliski padevās grozu pīšana, vecmāmiņa ir īsta daiļamata meistare, tamborē, mezglo, izšuj, ada, tēvs ir galdnieks ar “zelta” rokām un tāpat arī abi mani brāļi. Agrāk bija modē pie sienas kārt dekorus, mezglotas pūces un citus darinājumus, un tie vecmāmiņai labi izdevās. Mājās tāds ne viens vien vēl saglabājies. Viņa centās iemācīties visu jauno un, kad modē nāca mezglošanas tehnika, ātri apguva arī to.
— Arī jūs to visu protat?
— Man vairāk patīk adīšana. Protu tamborēt, ja vajadzētu, arī mezglotu, bet man nepatīk knibināšanās, pārāk smalki darbi. Labāk kaut ko lielāku. Bijis arī cimdu, svīteru, cepuru adīšanas posms, bet esmu palikusi pie zeķēm. Adīt sāku skolas laikā, bet zeķes — neilgi pirms dēla piedzimšanas, pirms vairāk kā 15 gadiem. Pirmās zeķes iznāca dīvainas. Paraugam ņēmu vecāsmātes adījumus, rakstus pārzīmēju uz papīra un uzreiz adīju divkrāsainas. Tagad, ja man palūdz noadīt vienkrāsainas, jāpadomā, kā to izdarīt.
Adīšana nomierina
— Mūsdienās šķiet neierasti, ka gados jauna sieviete nodarbojas ar rokdarbiem.
— Tā laikam ir, jauni cilvēki ar to pārāk neaizraujas. Pēc stresainās dienas man adīšana labi noder nervu nomierināšanai. Sēžu vakarā pie televizora, adu un nedomāju par ikdienišķām lietām. Prāts “aiziet” citā virzienā. Līdzko rokas ir mierā, sāk urdīt domas, meklēt nepadarītās, uz vēlāku laiku atliktās lietas.
— Kur tad rodas stress?
— Visbiežāk darbā. Tas nav amats, kur nostrādā astoņas stundas, aizver kabineta durvis un par darbu aizmirsti. Izmeklētājas darbs Valsts robežsardzē nav viegls, klāt vēl nākuši pienākumi Vecumnieku novada domes administratīvajā komisijā, jāizskata administratīvās lietas. Gadījumi ir tik dažādi, jāseko līdzi grozījumiem likumos, ar to prāts ir nodarbināts nemitīgi. Citreiz pat naktīs pamostos un domāju par to, kā kaut ko vajadzēja darīt, kā būtu pareizāk. Varbūt neprotu “atslēgties”, pateikt sev, ka darbdiena beigusies un par to nav jādomā. Piezvana kāds kolēģis, un viss uzjundās no jauna.
Darbs Kurmenes
postenī
— Kāpēc izvēlējāties šādu grūtu profesiju?
— Robežsardzē kopumā strādāju jau 15 gadu. Varbūt to var saukt par likteni, likumsakarību. Pēc vidusskolas iestājos Policijas akadēmijā. To izlēmu jau pamatskolas pēdējā klasē. Tagad vairs nepateikšu, kāpēc, tik atceros, ka tas ļoti saistīja. Biju dzirdējusi no bijušajiem skolasbiedriem, cik labi un interesanti ir šajā augstskolā. Tā arī bija vienīgā augstskola, kurā iesniedzu dokumentus, nevienā citā pat nemēģināju stāties. Pēc pusotra gada apprecējos, mācības klātienē bija jāpārtrauc. Pirms tam zināju, ka netālu no Valles, Kurmenē, ir izvietota Valsts robežsardzes Sēlijas pārvaldes Mēmeles robežapsardzības nodaļa. Aizbraucu turp pieteikties darbā. Studijas Policijas akadēmijā pavēra šīs iestādes durvis.
— Kurmenē bija ne tikai robežsardzes postenis, bet pat nodaļa?
— Jā, tā bija izveidota vēl tajā laikā, kad iesauca obligātajā dienestā. Vairāki izvēlējās pēc obligātā dienesta palikt strādāt robežsardzē. Latvijai iestājoties Šengenas zonā, robežapsardzības nodaļu pārveidoja par imigrācijas nodaļu, vēlāk, likvidējot Eiropas Savienības iekšējās robežas, nodaļu slēdza.
Nelegālos aiztur
— Dzīvojāt Vallē un katru dienu braucāt uz Kurmeni?
— Sākumā braukāju, bet vēlāk, kad apprecējos, nodaļā sāka strādāt arī vīrs, un mēs nolēmām pārcelties uz Kurmeni. Nodzīvojām un nostrādājām 10 gadu. Neilgi pirms meitas piedzimšanas pārcēlāmies atpakaļ uz Valli. Robežsardzē sākās pārmaiņas, pievienošanas un apvienošanas. Pašreiz darbavieta ir Rīgā, bet apsargājamā un izzināmā teritorija aptver bijušā Bauskas un Aizkraukles rajona teritoriju. Paliku te kā galvenā inspektore. Uzraugu notiekošo Lietuvas pierobežā, un, ja ir nepieciešamība ātri reaģēt, kopā ar diviem Bauskas darbiniekiem varam izbraukt uz noti-
kuma vietu.
— Kādi ir gadījumi, uz kuriem ātri jāreaģē?
— Pārsvarā nelegālie imigranti, viltoti dokumenti, amata noziegumi, bet tos izmeklē Rīgas birojs. Visas šīs darbības biežāk saistītas ar Bauskas pusi, Grenctāles robežpunktu. Brauc cilvēki vispār bez vai ar viltotiem dokumentiem. Pa kādam šādam pārkāpējam gadās arī Aizkraukles pusē, bet viņus biežāk robežsardzei nodod Valsts policija. Ar cilvēku pārvadāšanu daudzi pelna. Mūsu un policijas kopīgs darbs ir šos gadījumus atklāt.
Domāt nākas vīrišķīgi
— Kopš robežas ir atvērtas, cilvēku pārvietošanās kļuvusi brīvāka. Vai mainījies arī noziegumu skaits un raksturs?
— Noziegumu skaits pat ir palielinājies, bet tos atklāt ir arvien grūtāk. Gadās, ka uz vietas dzīvojošie cilvēki pēkšņi ievēro ko aizdomīgu, kaimiņos iemitinājušos agrāk nemanītu aizdomīgu personu. Saskaramies arī ar nelegālās nodarbinātības gadījumiem. Tāpat kā latvieši brauc uz ārzemēm, kur viņiem par darbu maksā vairāk, imigranti Latvijā ierodas no valstīm, kurās ir vēl zemāks atalgojums kā Latvijā. Tādi gadījumi biežāk saistīti ar Ukrainu, Moldovu. Aizkraukles reģionā nav reģistrēti, bet Bauskas, Rīgas pusē gan.
— Vai var teikt, ka jūsu darbs ir vīrišķīgs?
— Fiziski varbūt nē, bet no domāšanas viedokļa — iespējams. Par to sāku domāt pēdējos gados. Mājās gaida bērni, bet pārnāc no darba “uzvilkta”. Bērni no tā necieš, bet iekšēji jūtu, ka neesmu tik atbrīvota, kā gribētos un vajadzētu. Nevar teikt, ka darbs atņemtu laiku ģimenei. Varbūt tāpēc, ka neesmu karjeriste.
— Jums ir meita. Vai varat iedomāties viņu reiz savā vietā, darot to pašu darbu?
— Meitai nesen apritēja divi gadiņi… Ja viņai tas patiktu, interesētu, iespējams, atbalstītu.
Atšķirīgas intereses
— Cik bieži izdodas izbaudīt laiku kopā ar ģimeni?
— Pirms meitas piedzimšanas, kad bijām trijatā, vasarā bieži devāmies ogot un sēņot. Atvaļinājumā un brīvlaikā — mazi ceļojumi pa Kurzemi, Tērveti, Siguldu. Vīrs aizraujas ar futbolu, arī dēls nodarbojas ar sportu, braucam uz sacensībām viens otru atbalstīt. Obligāts pasākums ir sporta svētki. Mazāk laika atliek kopīgiem ģimenes izbraukumiem ar velosipēdiem. Tagad intereses sadalījušās — tēvs ar dēlu brauc uz Rīgu, uz hokeja spēlēm, mēs ar meitu atrodam sev citu nodarbošanos.
— Dzīvesvietu esat mainījuši, darbavieta — Rīgā, Aizkrauklē. Nekad neesat domājuši pārcelties uz pilsētu?
— Nē. Uz pilsētu gribas aizbraukt, bet pietiek ar vienu dienu. Vajag lauku mieru. Pat salīdzinot Valli ar Kurmeni, Vallē ir vairāk cilvēku, lielāka rosība. Cits iespaids varbūt rodas garāmbraucot, bet dzīvojot ir citādi. Lauku miers patīk arī tāpēc, ka ikdienā ir darbs ar cilvēkiem. Ja dzīvotu pilsētā, tās drūzma, troksnis radītu vēl papildu stresu. Un kā tad ar vaļaspriekiem — sēņošanu, ogošanu?
Sievas vietā meklē vīru
— Cilvēki nav pārsteigti, ieraugot kriminālizmeklēšanas inspektori — jaunu, skaistu sievieti?
— Ir bijuši gadījumi. Pirms tikšanās ar Valsts policijas pārstāvi viņš bija iepazinis dokumentus, un tajos norādīts — E. Caune. Sieviete vai vīrietis, nevar saprast. Kad zvanīja telefons, meklēja Cauni un nepārprotami — vīrieti. Iedevu sava vīra tālruņa numuru. Kad pārpratums bija novērsts, policijas pārstāvis satiekoties bija ļoti pārsteigts par to, ka robežsardzē, kriminālizmeklēšanā, vispār strādā sievietes.
— Kādas profesionālās īpašības nepieciešamas jūsu darbā?
— Noteikti laba atmiņa. Arī uzmanība, koncentrēšanās spējas. Atbildības izjūta. Nevar iesākt un nepabeigt, atlikt uz vēlāku laiku tikai tāpēc, ka negribas kaut ko darīt. Jāatzīst, ka papildu pienākumi darbā ar administratīvajām lietām rada atslodzi no krimināllietām, līdz ar to neļauj ieslīgt rutīnā. Lai
gan — saskarsme ar gadījumiem nelabvēlīgās ģimenēs, pusaudžu noziegumi savā ziņā varbūt pat ir smagāki par kriminālnoziegumiem.
Spēlē pēc dzirdes,
ne pēc notīm
— Ja pagātnē kaut ko varētu mainīt, kas tas būtu?
— Esmu par to domājusi. Kļūdas bijušas, bet vai tagad ko mainītu? Drīzāk nē. Agrāk pie visa jaunā pieradu ar grūtībām, bet dzīvē sākas posms, kad uz visu sāc skatīties vieglāk, nevilkt līdzi pagātnes bagāžu. Skatos uz dēlu, kurš apmeklē ne tikai sporta nodarbības, bet arī mūzikas skolu, un atceros savu bērnību. Profesionāla ievirze mūzikā būtu tolaik noderējusi. Nesen Vecumnieku mūzikas skolā pieaugušajiem bija iespēja apgūt iemaņas mākslā. Mēģināju spēlēt klavieres, bet saprotu, ka pieaugušajam atšķirībā no bērniem to izdarīt ir daudz grūtāk. Kad man bija septiņi gadi, Vallē dzīvoja kāda sieviete. Viņa visiem, kas vēlējās, mācīja klavierspēli. Toreiz daudzos dzīvokļos uzradās šis instruments, bet man patika paskriet kopā ar kaimiņu puikām, spēlēt kariņu. Bet tētis vēlāk iemācīja spēlēt ģitāru un akordeonu, varu paklimperēt klavieres. Esmu nedaudz par slinku, nemācos lasīt notis, spēlēju un agrāk arī ansamblī dziedāju pēc dzirdes. To pašu novēroju arī dēlā — viņš sākumā skaņdarbu gan apgūst pēc notīm, bet vēlāk spēlē pēc dzirdes.
— Spriežot pēc iepriekš teiktā, jūs saskatāt perspektīvu dzīvei laukos.
— Cilvēki, pastrādājuši ārzemēs, atgriežas Latvijā, tajā skaitā Vallē. Zinu divus piemērus, kad tieši bērnu dēļ, lai viņi augtu latviskā vidē, ģimene pieņēmusi lēmumu pamest darbu ārzemēs. Perspektīva ir, vairāki no Valles strādā Rīgā, ik dienu braukā uz galvaspilsētu. Dzīvošanas izdevumi tomēr daudz mazāki ir ārpus galvaspilsētas. Tagad mūsu pusē tukšu dzīvokli vai privātmāju atrast pagrūti. ◆
