Šajās dienās Koknesē viesojas viens no pasaules ievērojamākajiem Japānas dārzu veidotājiem Šunmio Masuno.
Šajās dienās Koknesē viesojas viens no pasaules ievērojamākajiem Japānas dārzu veidotājiem Šunmio Masuno. Viņa skices Kokneses fonda rīkotajā ideju konkursā 20. gadsimta totalitārajos režīmos cietušo latviešu piemiņas vietas izveidei Krievkalna salā atzina par labākajām.
Priesteris, prezidents un profesors
Tērpies vienkāršā darba apģērbā, Jokohamas Kenjoki tempļa galvenais priesteris, firmas “Japan Landscape Consultants” prezidents, Tokijas Tamas mākslas universitātes profesors Šunmio Masuno izstaigāja Krievkalna salu Kokneses pagastā, apmeklēja dolomīta karjeru Pļaviņās un stādaudzētavu Kalsnavā. Tās ir iespējamās materiālu ieguves vietas piemiņas dārza veidošanai. Masuno kungu pavadīja viņa firmas vadošā dizainere Maki Šimada, bet tulkoja japāniete Ajumi Krosava, kura Latvijas Universitātē studē latviešu literatūru un baltu filoloģiju. Šunmio Masuno veidotie dārzi zaļo daudzās pasaules valstīs, to attēli un apraksti apkopoti arī grāmatā, kuru Masuno kungs uzdāvināja Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājam Viesturam Cīrulim.
Vispirms iepazīst neklātienē
Lai arī uz papīra veidojis vēsturisku piemiņas vietu latviešu tautai, Latvijā viņš pirmo reizi ieradās un salu dabā apskatīja tikai vairākus mēnešus pēc Kokneses fonda izsludinātā konkursa noslēguma. Skicēm viņš izmantoja salas fotogrāfijas.
“Pirms uzzināju par iespēju piedalīties ideju konkursā šādas piemiņas vietas izveidei, par Latviju biju dzirdējis tikai ziņās — kontekstā ar citiem pasaules notikumiem. Zināju, ka tā ir viena no Baltijas valstīm, taču Latvijas un latviešu vēsture man bija sveša. Sāku meklēt informāciju, tomēr viegli tas nenācās, jo Latvijas vēstniecību Tokijā atklāja tikai aprīlī, mēnesi pēc konkursa noslēguma. Izmantoju internetu, lasīju grāmatas, mēģināju izzināt latviešu gaumi. Jo vairāk atradu, jo vairāk vēlējos meklēt vēl. Universitātē, kurā lasu lekcijas par ainavu dizainu, mācās kāda meitene no Latvijas, ar kuru mums ir izveidojies labs kontakts,” stāsta konkursa galvenās balvas ieguvējs.
Pa taku cauri septiņām pieturvietām
Kokneses fonds piemiņas vietu Krievkalna salā iecerējis kā dvēseļu dārzu visām 20. gadsimta totalitārajos režīmos zudušajām dvēselēm, latviešiem, kuri cietuši dažādās represijās — izsūtīti un vēlāk atgriezušies dzimtenē, bijuši spiesti emigrēt, gājuši bojā svešumā.
Fonda dibinātāji aprēķinājuši, ka tādu varētu būt ap 600 tūkstošu cilvēku.
Japānis Šunmio Masuno savā darbā piemiņas vietas apmeklētājus pa takām ved cauri visai salai, liekot apstāties septiņās pieturvietās, un katrai no tām ir sava īpaša nozīme. Cauri mežam līdz pelēkam saulrietam, ar lūgšanām cauri pakalnam, kurš būvēts no 600 tūkstošiem akmeņu, līdz amfiteātrim Daugavas krastā — tāda ir viņa iecere.
Ainavu arhitekts stāsta: “Lai realizētu ieceri, jāizstrādā dārza koncepcija un jāsagatavo tā projekts. Parasti piedalos visos darba procesos, lai pats savām acīm redzētu, kā mana iecere pārtop realitātē, un tas nozīmē, ka Koknesē vēl atgriezīšos. Taču, vai šī piemiņas vieta dabā precīzi atbildīs sākotnējai iecerei, pagaidām spriest grūti. Par to šajās dienās spriedīsim ar Kokneses fonda pārstāvjiem un uzaicinātajiem speciālistiem. Daudz kas būs atkarīgs no izjūtām, kādas radušās, viesojoties Koknesē, no konkrētās vides un vietējo cilvēku attieksmes.” Apskatījis Krievkalna salu, Masuno kungs atzina, ka tā ir mierīga un skaista vieta.
Sajūsmina laukakmeņi
Īpašu interesi viņā radīja akmeņi, jo tas ir viens no materiāliem piemiņas vietas izveidei. Masuno kungs un dizainere Maki Šimada fotografēja redzēto un izpētīja gan akmeņus, kurus atrada Daugavmalā uz salas, gan dolomīta karjerā. Taču visvairāk viņus sajūsmināja lielie pelēkie laukakmeņi, kuru Kokneses apkaimē un arī citviet Latvijā netrūkst. Masuno kungs atzina, ka piemiņas vietas veidošanā piemērotākie būtu dažādu krāsu un formu akmeņi, kuru sānus “nopulējusi” pati daba un laiks. Dārza veidotājs sacīja, ka akmeņu pakalna būvēšanā varētu iesaistīties arī cilvēki, kuri uz šo vietu atnestu pa akmenim.
Ideja “apaug” ar infrastruktūru
Viens no Kokneses fonda dibinātājiem Vilis Vītols informē, ka Kokneses pagasta padomes piešķirtajos 22 hektāros zemes iecerēts veidot ne tikai dārzu, bet arī parku un daļu šīs platības atstāt kā neskartu mežu. “Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, kura pārziņā ir plašs dārzs un parks, apliecināja, ka uzturēt pāris hektāru lielu dārzu ir ļoti dārgi. Tāpēc esam iecerējuši veidot dārzu kā meditācijas un pārdomu vietu, parku pastaigām un izkoptu mežu. Piemiņas vietai iegūstot arvien reālākas aprises, sapratām arī to, ka neiztiksim bez papildu ēkām. Vajadzīga administratīvā un saimniecības ēka. Gribam iekārtot semināru telpu un nelielu muzeju. Līdz ar to salā jāveido visas komunikācijas, jo šobrīd tur nav nekā. Infrastruktūras izveidošanai esam aicinājuši arhitektu Andri Kronbergu,” stāsta Vilis Vītols.
Jautāju Vītola kungam, cik gadu laikā šo ieceri varētu realizēt. “Svarīgi, lai būtu skaidrs piemiņas vietas plāns, pēc kura strādāt. Taču tas, cik ātri viss virzīsies uz priekšu, atkarīgs no finansējuma,” tā Vilis Vītols.
