Tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri interesējas par notikumiem Eiropas un Tuvo Austrumu “karstajos punktos”, laikraksta “Diena” reportiera Ata Klimoviča vārds nav svešs. Atis dokumentējis notikumus Gruzijā, Čečenijā, Kosovā, Maķedonijā, Irākā, Afganistānā. Viņš ir arī vienīgais Latvijas žurnālists, kuram jau desmit gadu liegts iebraukt Krievijā. Tā kā ar Ati esam pazīstami, vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Ir jāzina kas notiek “karstajos punktos”
— Kā sākās tavas žurnālista darba gaitas?
— 1991. gada sākumā sāku strādāt laikrakstā “Diena”. Toreiz mēs vēl bijām PSRS sastāvā, redakcijā ārzemju ziņu nodaļa bija sadalīta divās daļās. Viena veidoja ziņas par notikumiem Rietumos, otra Austrumos, toreiz arī par PSRS republikām. Tad PSRS izjuka, un mūsu nodaļa sāka strādāt ar jaunveidotajām valstīm, un NVS bloku. 1991. gadā devos uz Gruziju, kur toreiz notika pirmās prezidenta vēlēšanas. Pirmā iegūtā informācija varbūt nebija tik plaša, bet tā deva lielu pieredzi un atziņu, ka notikuma vietās iegūtā informācija ir daudz vērtīgāka un objektīvāka. Sapratu arī, ka ir ļoti labi, ja izdodas “pataustīt to drēbi”. Tā nu ir iznācis, ka uz Gruziju braucu jau 18 gadus. Tāpēc labi izprotu notikumus Gruzijā, jo visu šo laiku sekoju tiem līdzi.
— Kāpēc tieši tā saucamie “karstie punkti”?
— Nav jau tā, ka dodos tikai uz karadarbības zonām. Pagājušā gada novembrī biju Gruzijā, bet decembrī Ukrainā, kur pašlaik nekāda karadarbība nenotiek. Es nekad neesmu bijis Āfrikas vai Latīņamerikas “karstajos punktos”. Es sekoju tam, kas ir svarīgi Latvijai. Par karu Irākā vai konfliktu Gruzijā Latvijas iedzīvotājiem ir liela interese. Tāpēc arī nekad nav bijis šaubu, ka uz turieni jābrauc un jārāda šie notikumi. Laikraksta vadība ļoti labi saprata, ka tas ir jādara.
Labs piemērs ir pēdējais Gruzijas un Krievijas konflikts. Pēc atgriešanās no turienes mani uzaicināja uz Latvijas televīzijā ziņu raidījumā krievu valodā komentēt situāciju Gruzijā. Viens no jautājumiem bija — kam lai tic, jo krievu mediji ziņo vienu un rietumu citu? Atbilde ir vienkārša. Krievijas medijiem nevar ticēt, jo neatkarīgu mediju tur nemaz nav, savukārt liela daļa Latvijas iedzīvotāju nevar vērot piemēram BBC ziņas, jo nepārvalda angļu valodu. Risinājums ir vienkāršs, — jābrauc un jāstāsta mums pašiem.
Nevēlama persona
— Pirms kāda laika tu tiki iekļauts Krievijas “melnajā sarakstā”, un tev ir liegts iebraukt šajā valstī. Vai kaut kas ir mainījies?
— Nekas īpaši nav mainījies. Es domāju, ka viņi ir pietiekami acīgi un redz, kas tiek atspoguļots Latvijas presē. Bet tas jau nav nekas unikāls, jo visā pasaulē ir daudz žurnālistu, kuriem liegts iebraukt šajā valstī. Arī no Hitlera Vācijas un Staļina Krievijas žurnālisti tika “izsviesti” vai netika ielaisti.
— Šāda Krievijas attieksme pret tevi sākās Čečenijas kara laikā?
— Jā. Čečenijas karš, kas sākās 1994. gadā un ilga līdz 1996. gada rudenim. Toreiz tur pavadīju diezgan daudz laika. Daudz arī rakstīju par šo konfliktu, gan esot tur, gan tad, kad atrados Latvijā. Un Krievija manu darbu bija pamanījusi, novērtējusi un “atzinusi”. Man aizliedza iebraukt Krievijā. Tāds pats liktenis piemeklēja man ļoti labi pazīstamus čehu reportierus. Pret mani šāda attieksme ir kopš 1999. gada. Tas bija laiks, kad pie varas nāca Putins un pasludināja čečenu “močīšanu” tualetēs. Pēc kāda laika beidzās arī brīvo televīziju laiks, tagad Krievijā ir palikušas mazas un marginālas avīzītes.
Krievija savu mērķi panāca — aizliedza žurnālistiem brīvi strādāt, un tā aizsegā var darīt daudz ko.
— Vai šāda attieksme vērojama tikai Krievijā?
— To ir apguvušas un iemācījušās daudzas valstis, kurās uzskata, ka žurnālistiem nevajag ļaut brīvi pārvietoties pa valsti. Pašlaik tā notiek Gazā. No vienas puses, var jau vienmēr attaisnoties, ka šādā veidā žurnālisti tiek pasargāti. Tas apgrūtina mūsu darbu, un objektīvu informāciju cilvēki nevar saņemt.
Bailes, tas ir normāli
— Vai nav bail braukt uz vietām, kur šauj?
— Bailes ir normāla cilvēka īpašība. Tās piemita arī somu karavīriem cīnoties pret krieviem. Mūsu uzdevums ir ļoti līdzīgs karavīru veicamajam: aizbraukt, izdarīt to, ko vajag un atgriezties. Nekad jau nevar zināt, kur šī bīstamība slēpjas. Var braukt reizē ar armijas konvoju, kuram uzbrūk, un tas pats var notikt, braucot divatā ar tulku.
Ir bijuši gadījumi, kad nākas apsiet arābu lakatu, lai kaut nedaudz aizsegtu seju. Tas gan neko īpaši nelīdz, jo eiropeiskos sejas vaibstus noslēpt nevar. Gadās arī tā, ka teiksim, irākiešu policisti, kuri sadarbojas ar “sliktajiem puišiem”, pa telefonu paziņo kurā mašīnā ir kāds eiropietis.
— Pa šiem daudzajiem gadiem noteikti ir bijušas arī reāli bīstamas situācijas?
— Viena no pēdējām bija Irākā, kad kopā ar mūsu karavīriem atgriezāmies bāzē. Kad līdz bāzei bija palicis ap 200 metru tajā tika iešauti trīs lādiņi. Bīstami bija Čečenijā, kur, pārvietojoties pa Grozniju lādiņš trāpīja mājā netālu no kuras atrados. Tāpat ir iespēja, ka no kādas mājas var šaut snaiperis. Jāsaka gan, ka tādu gadījumu nav daudz.
Iespējams, taps grāmata
— Tavas dokumentālās liecības par Čečeniju var aplūkot Pāvela Širova grāmatā “Čečenija. Terorisma rokasgrāmata”.
— Šajā grāmatā ir manas bildes no Čečenijas. Šo sadarbību varētu turpināt. Nav problēmu ar idejām, bet ar finansēm. Latvijai un “Dienai” ir veicies ar tādu žurnālistu kā Pāvils, kurš ir tik lojāls pret Baltijas valstīm, un izprot demokrātiju un te notiekošo. Man gan liekas, ka viņa potences Latvijā diemžēl netiek pilnībā izmantotas.
— Vai pašam nav radusies iecere apkopot daudzo gadu un braucienu laikā pieredzēto?
— Ir tāda iecere. Par šādu iespēju ir ieinteresējusies Bruņoto spēku vadība. Tā varētu būt grāmata par mūsu karavīriem Afganistānā. Uz turieni esmu braucis jau kopš 1996. gada.
Man ir bijusi iespēja tikties ar talibiem, kas ne visiem ir izdevies. Pie viņiem dodoties, nebija nekādu patīkamu izjūtu. Diemžēl viņi neļāva braukt, kur es gribēju, un, protams, neļāva fotografēt, jo viņu izpratnē fotografēt un attēlot cilvēkus ir aizliegts.
— Pēdējā laikā vairāk seko Latvijas karavīru gaitām misijās?
— Jā. Mēs ar Sandiju Semjonovu (Latvijas Televīzijas žurnālists — J. O.) esam sākuši dokumentēt latviešu karavīru gaitas konfliktu zonās, un domājam arī to turpināt. Ja mūsu karavīri kādreiz būs Āfrikā, tad mēs noteikti dosimies arī uz turieni. Mums ir jāstāsta, kā sokas tautiešiem, ko viņi tur dara un kā dzīvo. Šeit ir palikušas viņu ģimenes un draugi, kuriem tas interesē.
Pašreizējā ekonomiskā situācija tomēr ietekmē arī mūsu darbu, jo nokļūt šajās valstīs nav lēti. Tiek meklēti arī cilvēki, kuri var atbalstīt šādu sižetu veidošanu.
Audzē vīnogas un spēlē basketbolu
— Vai ir laiks arī atpūsties?
— Lielu daļu brīvā laika pavadu savā lauku mājā Jēkabpils rajona Dunavas pagastā. Tur mums jau deviņus gadus pieder Ulmaņa laikos celta māja, upes krastā. Šajā laikā daudz ir darīts, lai to uzlabotu. Ir iestādīti kociņi un vīnogulāji, kurus iegādājos tepat Latvijā. Tagad cenšos iemācīties, kā vīnogas jākopj. Šajā laikā ir izdevies iepazīt daudz jauku lauku cilvēkus un saprast viņu ikdienu.
Nedaudz sportoju, jo dodoties braucienos, ir jābūt diezgan labā fiziskā formā.
Bez ģimenes atbalsta būtu grūti
— Kā ģimene uztver tavu darbu tomēr diezgan daudz laika nākas pavadīt ārpus mājām?
— Ģimene mani saprot un novērtē to ko, es daru. Daudzreiz par padrīto ir bijis gandarījums gan pašam, gan ģimenei. Inese saprot, ka tas, ko es daru ir būtiski, viņa ir cilvēks kurš mani vienmēr ir atbalstījis. Ja būtu jāizvēlas, kā sievas saka jūrniekiem — “Vai nu es, vai jūra”, tad būtu grūti.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Atis Klimovičs.
Dzimšanas laiks un vieta: 1962. gada 19. septembris, Aloja.
Izglītība: augstākā, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte.
Nodarbošanās: laikraksta “Diena” reportieris.
Ģimene: precējies, sieva Inese un dēls Jānis.
Horoskopa zīme: Jaunava.
Vaļasprieks: basketbols.
