Staburadziete Zenta Vītoliņa šajās dienās svin 85. jubileju. Viņa nāk no ilgdzīvotāju dzimtas. Māsai jau 91 gads, un arī māte savulaik nodzīvoja turpat deviņdesmit gadu. Arī jaunības dienu draudzenei, kura joprojām glabā abu noslēpumus, nav tālu līdz simtam.
Kara laikā atgriežas Latvijā
Zentas kundze dzimusi Baltkrievijā, Vitebskas apgabala Ļepelē, kur vecāki nopirka zemi un uzcēla māju. 1938. gadā, kad sākās kolhozu laiks, arī viņiem visu atņēma. Tāpat kā daudzus vīrus spēka gados, arī viņas tēvu padarīja par tautas ienaidnieku un izsūtīja. Kara laikā, 1943. gadā, septiņpadsmitgadīgā Zenta, pateicoties Sarkanajam Krustam, kopā ar ģimeni nokļuva Latvijā.
Zentas māte ar bērniem sākumā apmetusies Sesavas pagastā, vēlāk pie mātes brālēniem Staburagā. “Pēc kara bijām jau lieli un paši sākām pelnīt maizi,” stāsta sirmā kundze. Vēlāk, kad apprecējusies, kāds vientuļš vīrs, kuram piederējuši “Zinteļi”, aicinājis jauno ģimeni pie sevis dzīvot. Vīrs Ēriks arī bija no tiem, kuri Latvijā iebrauca no Vitebskas puses. Ne viņa, nedz cilvēka, kurš bija jubilārei līdzās pēc Ērika aiziešanas, vairs nav starp dzīvajiem.
Astoņdesmito gadu vidū kopā ar brālēna ģimeni apciemojusi bērnības zemi Vitebskas pusē. Tur viss bijis citādi, un mājā, kurā pagājis tik daudz gadu, neesot pat iegriezusies. Zentas kundze ar māsu, kura dzīvo Rīgā un ir sešus gadus vecāka, gan šad tad satiekoties.
Dienā pasts, vakarā filmas
No 1949. gada piecus gadus Zentas kundze strādāja mazajā Staburaga sakaru nodaļā par priekšnieci. Nodaļā bija trīs pastnieki, un jubilāre pati toreiz pieņēmusi gan telegrammas, gan sūtījumus un telefonsarunas. Tajā laikā, kad nebija ne interneta, nedz satiksmes starp pilsētām, vēstules cilvēki viens otram bieži sūtīja, tāpat arī telegrammas, apsveicot vārda un dzimšanas dienā.
Toreiz vakaros pēc darba bieži vien gājusi uz kino, ko rādīja kolhoza kantora ēkā. Patikušas latviešu filmas “Purva bridējs”, “Zvejnieka dēls”, “Agrā rūsa”, “Šķēps un roze” un citas. Arī uz teātra izrādēm Secē šad tad aizbraukusi.
Kad ievēlēta par deputāti, Staburaga ciema padomē strādājusi par sekretāri, bet vēlāk atkal atgriezusies sakaru nodaļā. Pirms trīsdesmit gadiem devusies pensijā. Latvijas neatkarības pirmajos gados kopā ar vīru iegādājušies ap 20 hektāru zemes un lopus. Salīdzinājumā ar kolhoza laikiem, kad bija atļauts turēt vienu govi un kopt pushektāru zemes, tā bija vesela bagātība. Šodien kūtī vien divas gotiņas, kuras pašai vairs nav spēka aprūpēt.
Zentas dēls pabija Černobiļā, spēkstacijas avārijas sekas likvidējot, un tā arī neizveseļojās. Arī māsas dēls pirms divpadsmit gadiem tepat mājas priekšā uz kāpnēm spēra pēdējo soli.
Magoņmaizes nebūs
“Kreņķīgs prāts, kad vecums nāk,” saka Zenta. Ja būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, dzīvi laukos noteikti neizvēlētos. Dzīvotu pilsētā un vairāk laika veltītu sev, nevis tik daudz un smagi strādātu. Tagad gan uz turieni vairs neietu un četrās sienās nesēdētu.
No jaunības saglabājusies cieša draudzība ar Veltu, kura tepat netālu dzīvo. Viņa ir par četriem gadiem vecāka un bija tā, ar kuru kopā Zenta uz ballēm gāja un kurai noslēpumus uzticēja. Kādi tie ir, arī tagad tos jubilāre neatklāj, vien smaidot klusē.
Kopš pagājušā gada “Zinteļu” mājās ikdienas soli Zentas kundzei palīdz veikt kaimiņienes māsa Aija un viņas dēliņš Elvijs. Viņam tikko nosvinēta trešā dzimšanas diena. Prieku sagadā ne tikai Elvijs, bet arī adīšana, kaut gan arī ārsti to aizlieguši. Acis vairs tik labi nerāda, un asinsspiediens ceļas, bet adīkli malā nolikt nevarot. Tagad, rudenī, gribētos arī uz Siguldu kopā ar pagasta pensionāriem aizbraukt, bet veselības problēmu dēļ būs vien jāizlīdzas ar “ceļošanu” televīzijā.
Tuvojas dzimšanas diena, kad “Zinteļos” smaržos kafija un kūkas. Jubilāre par visgardākajām atzinusi Aijas ceptās magoņmaizes. Bieži gan tās necepot, vien svētkos, bet arī dzimšanas dienā magoņmaizīšu nebūšot, jo kaimiņi un draugi nesīs tortes. Radu palicis pavisam maz. Mazdēls Artis divus gadus kā dzīvo Anglijā un pie vecāsmātes bija pērn, tagad vien Ziemassvētkos sola apciemot.
