Pašvaldību vēlēšanu rezultāti vakar un šodien ir galvenais apspriežamais temats gan plašsaziņas līdzekļos, gan tiekoties draugiem, paziņām, kolēģiem. Varam vērtēt, cik ticamas bijušas priekšvēlēšanu prognozes un cik atbilstošs vai negaidīts rezultāts.
Pašvaldību vēlēšanu rezultāti vakar un šodien ir galvenais apspriežamais temats gan plašsaziņas līdzekļos, gan tiekoties draugiem, paziņām, kolēģiem. Varam vērtēt, cik ticamas bijušas priekšvēlēšanu prognozes un cik atbilstošs vai negaidīts rezultāts.
Tautas partija pēc zaudējuma “Jaunajam laikam” Saeimas vēlēšanās pratusi “brūces salaizīt”, izslimot iepriekšējās kaites un sakopot spēkus turpmākajam. “Oranžo” uzvara vairāk nekā ducī pilsētu par to liecina. Tautas partija domē gandrīz visas vietas ieguvusi arī Aizkrauklē — deviņas no vienpadsmit. Te gan noteicošais ir nevis partijas vārds, bet saraksta līderis. Pēc iedzīvotāju noskaņojuma pirms vēlēšanām varēja spriest, ka domes priekšsēdētājs Vilnis Plūme varētu būt kaut “bišu” sarakstā — par viņu balsotu arī tad. Būt uzmanīgiem liek fakts, ka vienu vietu domē tomēr ieguvusi apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”. Pirmo reizi piedalās vēlēšanās un uzreiz iekļūst domē. Teikšanas vienai deputātei gan nebūs nekādas. Varbūt tā ir pat labi: līdaka karūsām dīķī neļaus mierīgi snaust…
Daudz nopietnāka situācija ir Rīgas domē, kur kreisie spēki — politiski patriotiskā apvienība “Dzimtene” un Latvijas sociālistiskā partija — ieguvuši necerēti daudz vietu — astoņas. Ja likums liedz kandidēt Alfrēdam Rubikam, sarakstā iekļauts viņa dēls Artūrs Rubiks. Vai politikā tas būtu sākums Rubiku dinastijai? Precedents mums jau ir — tēvs un dēls Bojāri, kuri gan turpmāk Rīgā vairs nevaldīs. Toties Rubiks jaunākais gan gatavojas darbam domē.
Politologi notikušo vērtē kā vislielāko pārsteigumu. Man gan šķiet, ka nekā pārsteidzoša te nav. To jau varēja gaidīt. Ja pakļausimies Krievijas spiedienam un vienkāršosim naturalizācijas procesu, valsts iegūs arvien vairāk pilsoņu ar kreiso pārliecību. Un vēlēšanās balsotāju dalīšanās pēc etniskā principa, ja to aģitējot vēl īpaši uzsver, ir neizbēgama. To jau pierāda pašreizējie rezultāti. Ieraugot sociālistu un “Dzimtenes” izdoto biļetenu “Iskra”, ir sajūta kā pirmsrevolūcijas laikā Krievijā. Vai mums obligāti būs jāizslimo šī kreisuma slimība? Bērnišķīgums gan tai nepiemīt. Lieta pavisam nopietna.
