Vēl pirms desmit gadiem vārds “kredīts” bija gandrīz vai svešvārds, tagad daudziem tā ir ikdienišķa lieta.
Vēl pirms desmit gadiem vārds “kredīts” bija gandrīz vai svešvārds, tagad daudziem tā ir ikdienišķa lieta. Katram kredītņēmējam ir savs stāsts, kāpēc nolēmis aizņemties naudu bankā. Arī savi secinājumi. Lūk, daži no tiem.
Viss mājas remontam
Aija ir ļoti ekspansīva sieviete. Viņa ir ģimenes cilvēks, un uz viņas pleciem turas visa saimniecība. Lai gan ir vīrs, ideju ģeneratore ir viņa. Ģimene dzīvo vecā mājā. Vējš gan pa pakšiem nesvilpo, taču Aija tomēr izlēma, ka vajadzīgi uzlabojumi, un vīram, kurš pret kredītiem iebilst, paziņoja: “Raudi vai dziedi, es ņemšu kredītu.” Un tā arī izdarīja.
Viņa bankā ieķīlāja māju un trīs tūkstošus aizņēmās. Pēc gada — vēl tūkstoti. Kredīts viņai ir uz desmit gadiem, pagājuši jau divi gadi. Mēnesī viņa bankai maksā 38 latus. Par aizdoto naudu viņa ir ierīkojusi dziļurbuma aku, sakārtojusi mājas elektroapgādi, nosiltinājusi mājai vienu sienu, ierīkojusi ap māju žogu. Ne mirkli viņa nav nožēlojusi, ka neklausīja vīram, un nākotnē raugās optimistiski, jo abiem ir darbs un laba veselība.
Pa kluso
Antru satiku nākam no pasta. Viņa bija bezgala priecīga un starojoša. Tikko esot saņēmusi “Ge Money” kredītu. Ar sajūsmu viņa stāstīja, kā pāris stundu laikā dabūjusi naudu. Tiešām ātri un bez problēmām. Jāpiebilst gan, ka Antra mēnesī saņem vairāk nekā 200 latu un viņai atšķirībā no dažiem citiem naudas kārotājiem nebija vajadzīgs galvotājs. Viņa kredītu — 500 latu — paņēma uz gadu, procentos būs jāatdot ap 100 latu. Viņa, protams, zina, ka būs mēneši, kad vajadzēs knapināties, toties kādu mirkli padzīvos kā karaliene — aizies pie friziera, apmeklēs solāriju, māsas kāzām iegādāsies jaunu kostīmu un nopirks kārtīgu, kā pati saka, dāvanu. Vīrs viņai šim nolūkam iedevis tikai 30 latu (turklāt viņš saņem mazāku algu nekā Antra). Viņš uzskata, ka jāiztiek bez kredītiem, un šo vārdu ģimenē pat nedrīkst pieminēt. — Bet es gribu dzīvot, nevis eksistēt (ģimenē ir arī divi bērni), — tā Antra. Viņa kredītu paņēma, vīram nezinot, par pēkšņi uzradušos naudu teikšot, ka darbā izmaksāta pusgada prēmija.
Vēl tikai sapnis
Jāņa sapnis ir māja. To viņš sāka celt jau padomju laikos. Uzcēla saimniecības ēku, izbūvēja mājai pamatus un… aptrūka naudas. Nu jau piedzimis pirmais mazbērns, bet māja vēl nav gatava. Jānim īpašumā ir mežs. Viņš gribēja to ieķīlāt bankā, izrādās — to nevar. Kredītinspektore ieteica ieķīlāt dzīvokli un saimniecības ēku. Divdesmit tūkstošu latu sola, bet tikai pa daļām. Sākumā pusi, un, kad daļa darbu būs paveikti, otru pusi. Taču galvenais — vajadzīgs galvotājs. Varētu galvot dēls, kurš tikai nesen sācis strādāt, bet sieva tam kategoriski iebilst: — Kāpēc viņam tāda nasta jāuzkrauj? Sieva uzskata, ka daudz izdevīgāk kredītu ņemt mājas pirkšanai, nevis celtniecībai. Pagaidām šajā ģimenē ik pa laikam uzplaiksnī strīdi, bet Jāņa sapnis par savu māju joprojām dzīvs.
Dzīvo pusbadā
Visīsāk savus “kredītpiedzīvojumus” raksturoja Valdis: “Ha, baigais prieks atdot kredītu un tad dzīvot bez naudas pusbadā!”
Valdis tikai nesen apprecējās, ģimenē jau ir mazulis. Nolēma dzīvot atsevišķi no vecākiem, nopirka dzīvokli. Tagad jāmaksā gan kredīts — 50 latu mēnesī, gan par īri — vidēji 50 latu. Ja alga ir 200 latu, trim cilvēkiem praktiski nav iespējams izdzīvot. Labi, ka nedaudz palīdz vecāki. — Ja esi nabags, nav ko kārot pēc kredīta, — šo atziņu Valdis tagad sludina draugiem.
