Pieminot 7. aprīlī uz Skrīveru dzelzeļa perona bojāgājušo jaunieti, dzelzceļa stacijas laukumā 10. aprīlī pulcējās daudzi skrīverieši. Viņi aktīvi vāc parakstus, lai nosūtītu vēstuli dažādām instancēm un panāktu drošības uzlabošanu uz perona un kravas vilcienu ātruma samazināšanu.
Pieprasa braukt ar 10 — 20 kilometriem stundā
Skrīverieši ir satriekti par jaunā un talantīgā jaunieša Andra bojāeju. Viņi uzskata, ka jādara viss, kas ir viņu spēkos, lai būtu pasargāts jebkurš pasažieris, kurš uz Skrīveru dzelzceļa stacijas perona gaida vilcienu.
Andris tajā liktenīgajā dienā salika mugursomā pārtiku nedēļai un agri rītā bez steigas devās uz dzelzceļa staciju, lai brauktu uz mācībām Rīgā. Viņš nav skrējis uz pasažieru vilcienu, kā izskanējis policijas ziņās, bet gan nesteidzīgi gaidīja vilcienu uz perona. Vai kāds varēja iedomāties, ka pēc četrdesmit minūtēm Andra mājās ieradīsies policijas pārstāvji, lai viņa mātei pavēstītu — jūsu dēls ir miris.
Aculiecinieki apgalvo, ka nav bijis ne skaņas signāla par to, ka tuvojas kravas vilciens, ne arī dispečera brīdinājuma skaļrunī. Skrīverieši uzskata — nav pamata vainot, ka jaunietis bijis neuzmanīgs, kravas vilciens esot braucis ļoti lielā ātrumā, paraujot līdzi Andra mugursomu un viņu pašu. Skrīverieši domā, ka vilciena ātrums bijis daudz lielāks par atļautajiem 50 — 60 kilometriem stundā. Daudzi cilvēki, tajā skaitā skolēni, ir spiesti katru dienu šķērsot dzelzceļu, tādēļ vilciens nedrīkst joņot ar 80 un 100 kilometriem stundā, radot spēcīgu vēja tuneli. Tam ir jābrauc ar 10 — 20 kilometriem stundā — uzskata iedzīvotāji. “Ja Brīvības ielā Rīgā bez kādiem norobežojumiem uztaisītu tranzīta dzelzceļu, situācija būtu līdzīga,” sacīja Dzidra Sotniece.
Tieši vēja tunelis rada bīstamību. Stāvot uz perona starp diviem braucošiem kravas vilcieniem, grūti noturēt līdzsvaru, pieķerties var vienīgi pie apgaismes staba. Ziemā, kad ir slidens, situācija kļūst vēl bīstamāka. Skrīverieši vēlas, lai gar peronu malām izbūvētu gaisa plūsmu aizturošas un pasažieru drošību sargājošas sienas, kā arī ar aizsargājošām konstrukcijām norobežotu dzelzceļa zonu no publiskās zonas, kur katru dienu uzturas skolēni.
Uz perona nav dzeltenās līnijas
“Skolā ir prasība kāpņu pakāpienus noklāt ar neslīdošu lenti, bet tik svarīgā objektā kā dzelzceļš drošības nav,” sacīja A. Upīša Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš. Dzeltenā līnija un punktotā bruģa zona, kas brīdina ievērot distanci līdz perona malai, ir tikai stacijas pusē, taču uz perona, kur notika nelaime, tādu nav. Tur nav arī nekādu drošības elementu, kuriem pieķerties, glābjoties no vilcienu radītās gaisa straumes.
Skrīverieši ir sašutuši arī par to, ka, izkāpjot no vilciena uz otrā perona, lielā ātrumā garām traucas kravas vilciens. Viņi uzskata, ka pasažieru vilciena mašīnists nedrīkst atvērt durvis, kamēr nav aizbraucis kravas vilciens. Pasažieru vilcienam jāpienāk uz pirmā ceļa pie pirmā perona, bet kravas vilcieniem jābrauc pa otro sliežu ceļu — vēlas skrīverieši.
Baisi pat karavīram
Ja “Latvijas dzelzceļš” ņemtu vērā iedzīvotāju vēlmes, iespējams, nelaime ar Andri nebūtu notikusi. Skrīverietis Atis Zariņš 2014. gada oktobrī “Latvijas dzelzceļam” nosūtīja elektronisku vēstuli, paužot bažas par pasažieru drošību. Viņš toreiz uz otrā perona gaidījis pasažieru vilcienu uz Ogri. Tā pienākšanas brīdī Aizkraukles virzienā garām braucis kravas vilciens ļoti neadekvātā ātrumā. Vēstulē viņš skaidroja, ko nozīmē “neadekvāts ātrums”. “Esmu NBS virsnieks ar apmēram 15 gadu izdienas stāžu. Esmu bijis ierakumā, kuram mācību vingrinājumā pāri brauc kāpurķēžu kaujas mašīna, esmu bijis tiešā tuvumā vietām, kur šauj 155 mm haubiču baterija, tiešā tuvumā vietai, kur tiek iznīcināta nesprāgusi 500 kg aviācijas bumba, esmu bijis aerodromos, kur piezemējas reaktīvās lidmašīnas un helikopteri,” vēstulē rakstīja Atis Zariņš. “Šajās situācijās man ir radusies tikai spēcīga diskomforta sajūta, ņemot vērā, ka situācijas ir kontrolētos apstākļos. Ātrums, vibrācijas, gaisa masas spiediens un troksnis, ar kādu pabrauca garām kravas vilciens apmēram viena — divu metru attālumā no manis un citiem pasažieriem, manī izraisīja diskomforta sajūtu uz baiļu un izbīļa sliekšņa. “Izbīli” radīja apstāklis, ka iedomājos situāciju — kāds jaunāko klašu skolēns pēkšņi izrauj savu roku no vecāku tvēriena, instinktīvi spiež ciet ausis un atkāpjas uz pretējo perona pusi, paklūp pret cita pasažiera bagāžu, atmuguriski krīt un nogāžas uz pretējā sliežu ceļa, pa kuru jau tuvojas pasažieru vilciens, tobrīd tas bija apmēram 50 metru attālumā. Ņemot vērā to, ka skolēniem ir samērā smagas mugursomas, viņš nepaspētu laikus piecelties un tikt atpakaļ uz perona. Esmu jau iepriekš novērojis un varu apgalvot, ka tieši šādi reaģē daļa bērnu, manu sešgadīgo dēlu ieskaitot.”
Toreiz vēstulē Atis Zariņš lūdza līdz minimumam samazināt ātrumu, ar kādu vilcieni brauc gar peroniem, kad tur gaida pasažieri, kā arī sakārtot vilcienu kustību tā, lai pasažieriem, gaidot uz perona, pa abām pusēm vienlaikus garām netrauktos kravas vilcieni. “Paldies par Jūsu iesniegumu. Mēs kopā ar “Latvijas dzelzceļa” tehnisko inspekciju meklēsim labāko iespējamo risinājumu, lai novērstu iespējamo apdraudējumu sabiedrībai,” viņš saņēma vienīgi šādu preses sekretāra atbildi. Atis Zariņš uzskata, ka uz traģiskā notikuma fona skarbs un nievājošs ir sauklis zem “Latvijas dzelzeļa” logo: “Līderība nes līdzi arī atbildību par citiem.”
Skrīverietis Voldemārs Sotnieks teic, ka līdzīga situācija ir arī Aizkrauklē, Pļaviņās un Koknesē, tikai skrīverieši ir aktīvāki. Kāda aizkraukliete apstiprināja, ka ir baisi uz perona gaidīt pasažieru vilcienu, kad garām drāžas kravas vilciens, savukārt kāda Pļaviņu iedzīvotāja pastāstīja, ka arī tur kravas vilcieni joņo lielā ātrumā.
Konstruktori domās, ko uzlabot
Neviens “Latvijas dzelzceļa” pārstāvis uz tikšanos ar skrīveriešiem nebija ieradies, tādēļ “Staburags” sazinājās ar uzņēmuma galveno tehnisko inspektoru Daini Zvaneru. “Tas nevar būt, ka vilciens brauca ar 100 kilometriem stundā. Atļautais ātrums ir 80 kilometru stundā, bet faktiskais — 50 — 60 kilometru stundā. Vilcienos līdzīgi kā lidmašīnās ir “melnās kastes”, un noteikumu ievērošana tiek stingri kontrolēta. Kravas vilcienu ātrumu nevar samazināt līdz 10 — 20 kilometriem stundā. Vilcieni kursē pēc noteikta grafika, katrai stacijai ir noteiktas caurlaides iespējas, un, ja ātrumu samazinās Skrīveros, tas
ietekmēs citu vilcienu kustību,” viņš sacīja.
Kāpēc pasažieru vilcieni nebrauc pa pirmo sliežu ceļu, kas ir vistuvāk stacijai? “No dzelzceļa kustības organizācijas viedokļa tas nav iespējams,” apgalvoja Dainis Zvaners.
Kāpēc kravas vilciens Skrīveros uz trešajām sliedēm stāv jau trīs nedēļas? Viņš atbildēja, ka tā nav ne dzelzceļa darbinieku iegriba, ne untums — ostā nevar paspēt izkraukt kravas, tādēļ reizēm kravas vilcieni stacijās stāv ilgstoši. Kravas vilciena posmi tagad ir atvienoti, un cilvēki sliedes var šķērsot pa gājēju pāreju.
“Lai paspētu uz pasažieru vilcienu, apejot kravas vilcienu, no mājas ir jāiziet kādas 10 minūtes agrāk. Lidostā agrāk jāierodas pat divas, trīs stundas. Tāda ir kārtība. Mēs esam dzirdējuši par skrīveriešu aktivitātēm. Dzelteno līniju uz perona drīzumā uzkrāsosim, tās ir pārņemtas no ārzemju pieredzes, bet konstruktoriem ir dots uzdevums izdomāt, kādus drošības elementus uz perona varētu izvietot. Tas nav tik viegli izdarāms, jo jebkurš drošības elements reizē var būt arī šķērslis, pret kuru var paklupt,” saka Zvaners.
Uzlabojumus vajag nekavējoties
“Latvijas dzelzceļa” pārstāvis televīzijā sacīja, ka pasažieru vilcieni pa pirmo sliežu ceļu nekursēs un kravas vilcienu ātrumu nevar samazināt. Dzidra Sotniece atbildes no sērijas “mēs neko nemainīsim” vērtē kā ciniskas un uzskata, ka satiksmes ministram ir jāatbild par to, kas notiek viņa pārvaldītajā nozarē. “Kravu pārvadājumi valstij ir ekonomiski izdevīgi un vajadzīgi, tomēr tos nedrīkst veikt uz Latvijas tautas veselības un dzīvības rēķina,” viņa uzskata. “Ar Andri notikušais nav mazāk svarīga nelaime par Zolitūdes traģēdiju, un, ja arī satiksmes ministrs neko nevēlēsies mainīt, viņam jāatkāpjas.”
Lai panāktu drošību uz dzelzceļa, vēstules tiks nosūtītas ne tikai “Latvijas dzelzceļam” un Satiksmes ministrijai, bet arī Valsts prezidentam un Ministru prezidentei, kā arī Skrīveru novada domei. Skrīverieši negrib gaidīt vēl četrus, piecus gadus, kad ierēdņi sola uzlabojumus, viņi tos vēlas nekavējoties.
Parakstīt vēstules līdz 20. aprīlim var uzņēmumos “Skrīveru saldumi”, “Skrīveru mājas saldējums” un arī vairākos veikalos. Līdz vakardienai bija savākts ap 400 parakstu.
Viedokļi
Vija:
— Biju Zviedrijā, tur perons ir divreiz platāks kā Skrīveros, līdz ar to garām kursējošie ātrvilcieni pasažieriem netraucē.
Rasma Volfārte:
— Mana māja ir apmēram
300 — 400 metru attālumā no dzelzceļa. Kad kravas vilcieni drāžas garām, vibrācijas dēļ siltumnīcai izkrīt stikli, bet mājai plaisā siena.
Ilga Ušaka:
— “Latvijas dzelzceļš” aicina ierasties stacijā agrāk. Es reiz sapucējusies ierados, nopirku biļeti līdz Rīgai, gaidīju uz perona. Lija lietus, un garām ar lielu vēja un lietus šalti vienlaikus aiztraucās divi kravas vilcieni. Lūdzu Dievu, lai mani neparauj zem vilciena. Drēbes kļuva netīras, un es biju spiesta doties mājās. Lai atbrauc kāds “Latvijas dzelzeļa” darbinieks un pastāv uz perona!
Lidija Āboliņa:
— Manam vīram ir 77 gadi. Kamēr garām aizbrauca divi kravas vilcieni, viņš lielās gaisa plūsmas dēļ turējās pie apgaismes staba, lai nepakristu.
Evita Daškevica:
— Kad kravas vilcieni traucas garām, kiosks, kurā strādāju, vibrē. Gaisā saceļas putekļu mākonis, bet ziemā — sniega vērpetes, sarunāties ar pircējiem nav iespējams. Reizēm cilvēki nepaspēj uz pasažieru vilcienu, jo jāgaida, kamēr aizbrauks kravas vilciens un varēs nokļūt uz gājēju pārejas. Gājējiem vajadzētu tuneli vai gājēju tiltu.
Mirdza Peņģerote:
— Žēl par notikušo, bet, tā kā vilcienu kustība ir ļoti intensīva, katram ir ļoti jāuzmanās. Nekādi drošības elementi nepalīdzēs, ja cilvēki būs neuzmanīgi. Savas neuzmanības dēļ apmēram pirms
30 gadiem zem vilciena pakļuva stacijas dežurants. Skrīveros par stacijas dežuranti nostrādāju ap 20 gadu un saprotu, cik stingri jāievēro vilcienu kustības grafiks. Dzelzceļš ir svarīga satiksmes maģistrāle, vilcieniem ir priekšroka, tādēļ vienmēr eju apkārt līdz pārbrauktuvei, ja kravas sastāvs ir uz gājēju pārejas. Mums ir jāpakļaujas dzelzceļa prasībām.
