Šonedēļ kā saulesstars, izlauzies cauri Jūrmalgeitas un apkaunojošās desu, atvainojiet, projektu iesniegšanas rindas melnajiem mākoņiem, bija ideju konkursa noslēgums Koknesē, kādu nākotnē uzburt Krievkalna salu.
Šonedēļ kā saulesstars, izlauzies cauri Jūrmalgeitas un apkaunojošās desu, atvainojiet, projektu iesniegšanas rindas melnajiem mākoņiem, bija ideju konkursa noslēgums Koknesē, kādu nākotnē uzburt Krievkalna salu.
Atceros, iegūt Krievkalna salu pirms dažiem gadiem kāroja vairāki naudīgi vīri. Atpūtas un izklaides kompleksam tur būtu izcila vieta, problēma tikai vēl neizbūvētās komunikācijas, kuru dēļ tēriņi tomēr būtu ievērojami. Salu pagasta padome nosargāja, un tagad Kokneses pagasts nonācis starptautiskā apritē, jo var piedāvāt to, kā citiem nav.
Uz Koknesi reiz ies un brauks daudzi, turp vedīs ciemiņus, kuri pie reizes apskatīs arī citus vietējos objektus. Sala, protams, nebūs pikniku vieta, kur tukšot pudeles un cept līdzpaņemtos šašlikus. Tā uzlādēs garīgi, bet pēc tam varēs papusdienot arī kādā Kokneses krodziņā vai nopirkt kaut ko veikalā. Un arī tas viss pagastam un koknesiešu makiem.
Aizkraukles rajons ir kultūras objektiem bagāts. To mēs atceramies tikai šādos nozīmīgos brīžos. Staburaga pagastā dzelmē dusošajā klintī ieklausās “Dieva auss”, par Andreju Upīti un “Zaļo zemi” atgādina Klidziņa, Nereta dižojas ar Jāni Jaunsudrabiņu, Koknesē viduslaikus atgādina pilsdrupas, un nu būs arī jaunāku laiku atmiņu piemineklis.
Mēģinu iedomāties, kāda varētu izskatīties sala, realizējot, teiksim, trešo vietu ieguvušo ideju “Memory ireland” (“Atmiņu sala”). Projektā sala paredzēta kā puķes ziedlapas dažādās krāsās, kuras visu laiku zied un mainās. Tās ietver akmeņu krāvumi, kuros ierakstīti tūkstošiem cietēju vārdi. Bet no Daugavas ūdens “aug” mākslīgās puķes, kuras iekrāsojas atbilstoši gadalaikam… Šķietami nereāla, bet fascinējoša sajūta, to iztēlojoties.
Lai kāds būs salas vizuālais veidols — ar pēdām betona plāksnēs, aizlauztu dziesmu latvieša sirdī, dainu filozofiju vai tautisko ornamentu projekciju dabā, tas būs mūsu visu. Vieta, kur pulcēties. Mēs gaidīsim dienu, kad sala uzplauks kā krāšņs zieds, bet arī tad, ja tā būs tikai vienkārša pļavas puķe, tā nebūs mazāk mīļa. Jo turp mēs iesim rast mierinājumu un apskaidrību.
