Karnevālam ļaujas, zinot, ka tas ir laikā un telpā ierobežots fenomens, taču ir vairāki priekšnosacījumi, lai tas izdotos un kalpotu sensenajam uzdevumam — atjaunotu, attīrītu un dotu garīgu spēku. Meteņos ķekatās iešanas laiks beidzas. Nu varam ar skaudību lūkot Venēcijas un Brazīlijas karnevālus, bet varam arī pārdomāt, kas traucēja pašiem lēkt “ķekatā—ļekatā”. Vispārējas resursu un identitātes krīzes laikā vislabāk varētu novērtēt, kas pagājis secen — karnevāla atjaunojošā ačgārnība, vitalitāte un dzīves enerģija, kas nevis palaiž vaļā jostu, bet ļauj to nomest kopā ar biksēm.
Āksta priekšā visi vienādi
Karnevālu nedrīkst pieradināt, spēlēt pēc oficiāla scenārija, tas pats sevi rada. Karnevālam vienkārši ļaujas, lai cilvēks būtu spējīgs atdzimt jaunām, gluži cilvēciskām attiecībām — apraksta viduslaiku karnevāla un smieklu kultūras pētnieks filozofs Mihails Bahtins. Galvenais priekšnoteikums — tajā piedalās visi ar vienādiem noteikumiem, nav publikas un aktieru. Noteikumi ir vienādi visiem.
Karnevāls ir oficiālo ceremoniju pretstats — jo nopietnāk un stīvāk rituāli sasaista dzīvi, jo vairāk visiem nepieciešams atvilkt elpu, lai nepazaudētu cilvēcību. Turklāt Ākstam jābūt ne tikai karnevāla laikā, Āksts ir īpašs sabiedrības sirdsapziņas paveids līdzīgi kā Pravietis.
Oficiālā procedūra uzsver titulus, statusu, apliecina vēstures stabilitāti un nemainīgumu, sastingumu, sociālo nevienlīdzību, kamēr karnevāls atjauno līdzsvaru un dod iespējas rasties kam principiāli jaunam. Arī pēc tam, kad cilvēks ir nolicis masku, viņam paliek pieredze, ka dzīve var veidoties arī citādāk. Psihofiziologi, visticamāk, to varētu skaidrot vēl detalizētāk un pamatot, ka nervu sinapses izveidojušas jaunus saslēgumus savā starpā, bet rezultāts tas pats — veca doma, kas iet pa jaunu ceļu, gala beigās vairs nav tā pati vecā doma.
Tādā ziņā no citu acīm slēpts “mazais karnevāls” — lomu spēle kaut vai pašam ar sevi, muļķības slavinājums vai sirsnīga izlamāšanās — var nest jaunus risinājumus sasāpējušām, hroniskām problēmām. Ja vien nebūsiet izlamājuši potenciālo palīgu, kurš jūsu spēlē nemaz nepiedalījās vai piedalījās, pašam to nezinot.
Ja radošais potenciāls ir, atliek tikai to pazīt kaut vai šādās izpausmēs, novērtēt straumi un virzīt lietderīgā un sociāli pieņemamā gultnē. Ja upei nav gultnes, tā kļūst par purvu.
Karnevāls ir kā pretstats, tam ir skaidrs spēles laukums telpā un robežas laikā. Tas, kas ir atļauts karnevālā, nav atļauts ārpus tā. Citādi zūd karnevāla jēga, tas pārvēršas par balagānu. Ja sabiedrībā nav strikti noteiktu robežu, zūd prieks par iespēju kopīgi un vienojošā veidā tās pārkāpt. Ja robežas ir, bet izčākst karnevālu un smieklu kultūra, zūd vēlme vai prasme būt kopā dzīvi apliecinošā veidā — kaut kas notiek ar sabiedrības vitalitāti, dzīvesprieku.
Pretstati ir svarīgi — ja atņem cilvēkam darbu, viņam izsit pamatu svētkiem. “Ja tev nav darba drēbju, nebūs arī svētku drēbju,” šo teicienu ļoti pārdzīvoja saimniece Katrī somu rakstnieces Auni Nuolivuāras vēsturiskajā triloģijā “Gane, kalpone un saimniece”. Taču vienkārša brīva diena nav svētki, ir jābūt kādai īpašai dimensijai. Svinēšana ir ļoti svarīga esības sastāvdaļa. M. Bahtins uzsver: to nedrīkst vienkāršot līdz fizioloģiskai nepieciešamībai atpūsties pēc darba. Svētku izjūta ļauj pacelties virs plakanas esības.
Sadalīt laikā un telpā
Ne tikai karnevāls iegūst teju vai maģiskas spējas, pakļaudamies laika un telpas robežnosacījumiem. 90. gadu sākumā Latvijas Universitātē topošajiem psihologiem Jūlijs Muraškovskis mācīja mūsdienīgas zinātnes uzdevumu risināšanas metodes, tajā skaitā radošas uzdevumu risināšanas pamatprincipus. Viens no tiem, bet ne vienīgais — sadali problēmu laikā vai telpā! Līdzīgi kā visas krāsas sajaucas un pārtop netīri brūnā, visas problēmas vienlaikus veido nejauku putru, kas maļas uz riņķi. Skaldi un valdi — sadali un plāno! Piemēram, ja ir kaut kas, ko tu vēlies darīt, atrodi laiku un vietu, kur tas ir iespējams!
Tiem, kuri ir noguruši reanimēt radošo domāšanu un samierinājušies, ka psihologu metodes viņiem ir “galīgi garām”, arī visas tās spēlītes ar pārģērbšanos, tomēr nevajadzētu atmest savām problēmām ar roku, ja tādas ir. J. Muraškovskis joprojām piedāvā un popularizē TRIZ — tas ir akronīms no krievu valodas un nozīmē “Izgudrojumuzdevumu risināšanas teorija”. Šo teoriju kopš 1946. gada izstrādāja un attīstīja izgudrotājs Henrihs Altšullers ar saviem kolēģiem. TRIZ ļauj konkretizēt problēmu, izcelt tās pamatā esošo pretrunu un piedāvā instrumentus pretrunu risināšanai, kas ir vērsti uz ideālu gala rezultātu. Kā teicis H. Altšullers: “Radošums nav dabas dota dāvana. Ikviens inženieris var mācīties, lai kļūtu par izgudrotāju.” Mātei Dabai ir krietni vien vairāk risinājumu nekā problēmu, ar kurām tās bērni saskaras.
