Jau vairākus gadus Latvijas teātramīļus izrādē “Kornēlija” iepriecina un smīdina lielisks Nacionālā teātra aktieru duets Svetlana Bless un Jānis Skanis.
Jau vairākus gadus Latvijas teātramīļus izrādē “Kornēlija” iepriecina un smīdina lielisks Nacionālā teātra aktieru duets Svetlana Bless un Jānis Skanis. Kurš izrādi nav redzējis Rīgā, tās fragmentus ir iespēja noskatīties tepat Aizkraukles rajonā. Žurka Kornēlija un circenis Cirča jau bija Aizkraukles pagastā, Koknesē, Vallē, šodien viņi ir Neretā.
Ar Svetlanu Bless un Jāni Skani “Staburags” tikās Valles “Zvanītāju Bukās”, kur bija aktiera un režisora Alfreda Amtmaņa—Briedīša piemiņas pasākums. Runājām par izrādēm, par humoru, vienkārši par dzīvi. Tā kā te bija arī daudz citu Nacionālā teātra aktieru, sarunā ik pa brīdim iesaistījās arī viņi. Piebildes lika noprast, ka Svetlana Bless un Jānis Skanis ir kolēģi, kurus augstu vērtē, viņos ieklausās, ar viņiem rēķinās.
Tik ilgi nedzīvo!
— Cik ilgi jau esat kopā uz skatuves?
Svetlana Bless: — Tik ilgi neviens nedzīvo! Tik ilgi parasti partneri uz skatuves nemēdz būt. Ja rēķina, ka pagājušajā sezonā bija divi “Žurkas Kornēlijas” iestudējumi, laikam būs 11 gadu.
Jānis Skanis: — Kopā mēs strādājam vēl ilgāk, vismaz 15 gadu.
— Tas ir unikāls gadījums. Kā jums tas izdodas?
S. B.: — Tā tiešām notiek ļoti reti. Tik ilgi esam kopā laikam tāpēc, ka nepārtraukti ķīvējamies. Katrs aizstāvam savu pozīciju. Ja es teikšu “balts”, Jānis noteikti sacīs — “melns”, un otrādi. Domāju, ja mēs viens pret otru izturētos ļoti mīļi, viss sen jau būtu beidzies.
J. S.: — Reizēm mums ir ļoti grūti, citreiz viss kārtībā, saprotamies tik labi, kā ne ar vienu citu. Pie mums ir kā klimatiskajās joslās — te pūš vējš un līst lietus, te atkal spīd saule.
Freibis — pelēkais kardināls
J. S.: — Patiesībā mēs neesam tikai divi vien. Freibis (Nacionālā teātra galvenais režisors Edmunds Freibergs — aut.) ir tā neredzamā roka, kura mūs vada. Viņš ir mūsu pelēkais kardināls. Patiesībā viss sākās caur viņu. Žurka — tā bija Freibja ideja.
Mirkli klausījies, ko stāsta Jānis Skanis, sarunā iesaistās arī turpat stāvošais Edmunds Freibergs:
— Ideja bija mana, taču pašu žurku Kornēliju izdomāja Sveta. Patiesībā jau tas viss sākās ļoti nevainīgi. Pirmie uzvedumi bija ar pāris izrāžu fragmentiem, dziesmām un Svetiks pa vidu kaut ko pačivināja. Vēlāk iestudējām izrādi kā modes skati, Žurka bija modele, kura komentēja notiekošo. Tajā demonstrēja pensionāru modi no skrandām un daudz ko citu. Publika to pieņēma. Mēs sapratām, ka cilvēkiem patīk, ja apceļ sabiedrības sociālās problēmas.
Žurka un circenis no skatuves pasaka arī to, ko cilvēki domā par dažādām dzīves negācijām. Un tad viņi sajūsmā aplaudē.
Joki pēc pasūtījuma nerodas
— Kas raksta jokus un dialogus izrādēm?
J. S.: — Tas notiek Freibja dzīvoklī, un darām to trijatā — es, Sveta un Freibis. Ja kāds no malas mūs vērotu, liktos, ka rakstām kapusvētku runu vai nekrologu. Esam tik nopietni un iegrimuši darbā. Reizēm nosēžam trīs stundas bez panākumiem. Protams, labākie joki rodas pēkšņi, taču tam visam jābūt kaut kādam pamatam, un mūs ierobežo laiks. Mums tie joki jāizdomā.
Dialogs top pusstundā
— Pēc redzētajām izrādēm var spriest, ka esat ļoti operatīvi. To, ko vienā vakarā rāda “Panorāmā”, otrā dienā apspēlējat uz skatuves.
E. F.: — Strādājam vēl ātrāk. Ap pieciem pēcpusdienā izlasām vakara avīzi un jau septiņos izrādē paziņojam jaunumus. Pasaules hokeja čempionātā gaidījām līdz pēdējam brīdim, kā beigsies latviešu spēles, lai paziņotu iznākumu. To skatītāji vērtē visaugstāk. Viņi tābrīža emociju dēļ piedod aktieriem kādu kļūmi, kas atgadījusies uz skatuves.
S. B.: — Kad Šķēli nometa no amata, pusstundu pirms izrādes pie mums ienāca Freibergs un teica, ka kaut kas jādara. Ātri apdomājām situāciju un piemērotā brīdī “apaudzējām” šo domu ar trāpīgiem komentāriem. Scenāriju ievērojam tikai pirmizrādē, vēlāk lielākoties ir improvizācija. Publika ļoti labi to jūt, tāpēc īpašs prieks, ja uz skatuves pēkšņi radušies joki izdodas asprātīgi.
Pauls un Šķēle nāk ar ziediem
— Kā valdības un Saeimas pārstāvji reaģē uz Kornēlijas un Cirčas jokiem?
J. S.: — Attieksme ir ļoti pozitīva. Mēs viņus apceļam, bet mūsu humors nav ļauns, tāds, ka iedur ar nazi starp ribām. Tāpēc to īpaši neņem pie sirds. Viņi taču arī ir tikai cilvēki. Alfreds Jaunušāns teica: “Nekad nesmejies par cilvēku, smejies par viņa trūkumiem un vājībām.” To mēs arī stingri ievērojam.
S. B.: — Ļoti iecienīts mūsu izrādēs ir Andrītis (Šķēle — aut.). Vai! Viņš taču man reiz ziemā atsūtīja lielu ziedu pušķi, bet es to atstāju teātrī. Domāju, tur tās labi iederēsies, cilvēkiem prieks. Pēkšņi man zvana teātra direktora vietnieks un saka: “Kā tev nav kauna, tev taču tās puķes Šķēle atsūtīja!”. Tā es to grozu stiepu mājās. Raimonds Pauls vienmēr nāk ar ziediem. Starp citu, viņš parasti uz teātri neiet, bet uz “Žurku Kornēliju” gan allaž nāk ar Lanu. Nesen Circenīte (veselības ministre Ingrīda Circene — aut.) bija atnākusi, apkampa mūs, samīļoja.
Kādā izrādē bija diezgan daudz valdības un ministriju pārstāvju, un tā izvērtās visai vēsa. Vēlāk mēs ar Jāni gājām pa gaiteni, skatāmies — dāmas stāv un smejas. Viena saka: “Sākumā tā kā neērti bija, bet, kad visu apdomāju, tiešām smieklīgi.”
Dzīvi nopirkt nevar
— Vai jūtaties sasaistīti, ja zālē sēž ministri?
S. B.: — Nē, mēs viņus pat apceļam un sarunājamies ar viņiem izrādes laikā. Piemēram, Ivaru Godmani, Raimondu Paulu. Viņi arī atbild no zāles. Dainis Turlais nāk uz mūsu izrādēm, regulārs skatītājs ir aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Praktiski visa valdība bijusi, tikai Repšīts nenāk.
— Nav ienācis prātā, ko un kā darītu, ja paši iekļūtu Saeimā vai valdībā?
S. B.: — Neesam par to domājuši. Kaut gan runājam par to uz skatuves. Kādā izrādē Kornēlija bija pat iekļuvusi Saeimā.
— Ja reāli būtu piedāvājums kandidēt Saeimā?
S. B.: — Mums ir zvanīts no dažādām partijām, sūtītas programmas. No vienas partijas, aizmirsu kuras, man piezvana un prasa, vai nevajag naudu. Saku, ka tik daudz mums samaksāt nevar. Brīnās — kā, cik? Saku — esat kaut ko sajaukuši, skatuve ir dzīve, bet to nopirkt nevar.
J. S.: — Esam laimīgi, ka neejam nevienas partijas pavadā un mums neviens nemaksā. Protams, mēs varētu peldēties naudā, ja būtu pārdevušies kādai partijai un pūstu viņas stabulē. Tikai tā jau nebūtu izrāde, bet politisks pasūtījums.
Ar humora izjūtu viss ir O.K.
— Kā vērtējat latviešu humora izjūtu?
J. S.: — Ar to mums viss ir O.K.! Tās ir dumjas runas, ka latvieši nesaprot labu humoru. Ir vietas, kur publika mūs uztver vēsāk, bet pēc tam aplaudē, stāvot kājās. Visjaukākais ir tas, ka mēs izejam uz skatuves un publika “ieslēdzas”. Viņi piedalās izrādē, smejas un atbild mums.
— Tomēr Latvijā ir ļoti maz mākslinieku, kuri publikai piedāvā labu humora šovu vai izrādi.
S. B.: — Valdis Artavs raksta labu pantus, vairāk es nevienu nezinu.
J. S.: — Ir Fredis un Ufo, bet tas ir melnais humors. Šoriņš un Neimanis ar savu “Dzīvokli”. Labs un asprātīgs raidījumu vadītājs ir Gundars Āboliņš. Nu un mēs ar Svetu. Abi esam vienojušies, ka nekad nenolaidīsimies līdz “zemjostasvietas” humoram. Patiesībā mēs neesam humoristi, drīzāk satīriķi, un tā ir pati grūtākā lieta.
Uz ielas sauc par klaunu
— Nav skumji, ka jums pa šiem gadiem uzspiests tāds kā ampelmaņu zīmogs? Vai publika uztver jūs nopietni, ja spēlējat kādu citu lomu?
J. S.: — Mani tas varbūt skar mazāk, bet Svetai noteikti ir ļoti grūti. Viņu pazīst vairāk. Tas gan ir ļoti mīļi, ja cilvēki uz ielas sveicina, šo mīlestību nevar nejust. Taču, ja piedāvā kādu foršu lomu, neviens to tik un tā nopietni neuztvers.
S. B.: — Mums bija tāds televīzijas raidījums “Dzeņa vēders”, kurā tēlojām divus klaunus — Tingelu un Tangelu. Puikas, kuri turpat dzīvo, ieraudzījuši mani uz ielas, vienmēr sauca: “Re, kur tas klauns iet!”. Reizēm jau apnīk, ka visi vienmēr sveicina vai rāda ar pirkstiem, bet es vairs neņemu ļaunā.
Apnīk arī, ja, ieraugot mani vienu, prasa: “Kur tad Cirča? Ko Cirča dara?”.
“Skatītāji mīl mūs, mēs mīlam viņus”
— Vai esat pasludināti par pāri?
S. B.: — Nedomāju, ka tas ir tā. Ar manu bijušo skatuves kolēģi Egonu Maisaku gan bijām salaulāti. Un cilvēki pat dusmojās, ja mēģināju teikt, ka tā nav.
J. S.: — Patiesībā jau viss ir ļoti mīļi. Izrādes ir tādas lielas kopābūšanas — cilvēki skatās, mēs spēlējam. Beigās ir sajūta, it kā mēs būtu viens vesels, viens otru pazīstam, uzsitam viens otram uz pleca, mīlam viens otru.
S. B.: — Nu ja, mēs jau esam tā kā radi. Cēsīs alussvētkos klusām nemanāmi slīdam pa kalnu, bet cilvēki apstājas, atskatās un aplaudē.
Patīk klusums
— Valles pagasta padomes priekšsēdētājs Arvīds Zvirbulis svētku atklāšanā sacīja, ka visi, kuri nodarbojas ar kādu no mākslām, ir nedaudz ķerti. Vai jūs to varat attiecināt arī uz sevi?
J. S.: — Jā, Sveta noteikti ir ķerta.
S. B.: — Nē, man liekas, es esmu drūms, nopietns cilvēks, tikai neviens to tā neuztver. Esmu pats nopietnības kalngals.
J. S.: — Mēs abi esam ļoti nopietni un drūmi. Reizēm braucam no koncerta un trīs stundas nepārmijam ne vārda. Esam tik ļoti noguruši. Mums patīk klusums. Vispār mēs esam tādi dīvaini cilvēki — ne slikti, ne labi, ne mums par to spriest, bet neko sliktu nekad nevienam neesam nodarījuši.
Kamēr valdība strādās, izrāde būs
— Teicāt, ka reizēm jums ir ļoti grūti. Tas taču nenozīmē, ka Kornēlijas un Cirčas vairs nebūs?
S. B.: — Domāju, kamēr valdība spēlēs šo atraktīvo šovu ar tautu, ar cilvēkiem, tikmēr mēs būsim viņu realitāte. Mēs esam viņu laikmeta spogulis.
