Piektdien, 13. janvārī, pulksten 19 Skrīveru novada kultūras centrā viesojas pasaulslavenais Maskavas vīru koris “Pravoslavnije pevčije” (“Pareizticīgie dziedoņi”).
Maskavas vīru koris “Pravoslavnije pevčije” (“Pareizticīgie dziedoņi”) izveidots 1992. gadā, apvienojoties labākajiem profesionālajiem dziedoņiem no Maskavas baznīcu koriem. Krievijā, kur izcilu vīru koru nav mazums, tas pelnīti uzskatāms par labāko kori, kas turpina jau kopš XVI gadsimta Krievzemē esošo dziedošo diakonu koru tradīcijas.
Kora repertuārā ir krievu garīgā kormūzika kopš tās pirmsākumiem līdz pat 20. gadsimtam, īpaši akcentējot pirmsrevolūcijas Maskavas skolas komponistu mūziku, tostarp A. Kastaļska, P. Česnokova, A. Grečaņinova skaņdarbus.
Jau kopš pirmajiem koncertiem koris pārsteidz klausītājus ar savu profesionālo meistarību, cēlo skanējumu un īpašo garīguma gaisotni.
Koris “Pravoslavnije pevčije” piedalījies daudzos starptautiskos festivālos Maskavā, Vācijā, ASV, Šveicē un Itālijā (arī festivālā Bostonā, kur tika atzīmēta divsimtgade kopš pareizticības rašanās Amerikā) un Vispasaules akcijā “Pasaule bez kājnieku mīnām” Ženēvā (tās patronese bija princese Diāna).
2002. gada jūlijā koris viesojās Slovēnijā. Šī nelielā katoliskā valsts atzinīgi uzņēma krievu pareizticīgo kormūziku. Nelielās katoļu un protestantu baznīcas, kur koris dziedāja, bija pārpildītas, un baznīcās neiekļuvušie klausījās kora balsīs, sapulcējušies aiz atvērtajām durvīm.
Pastāvīgi kora koncertu partneri ir izcili dziedātāji, viņu vidū — Irina Arhipova, ar kuru koris koncertējis Krievijā, Grieķijā, Šveicē un Latvijā, kā arī Artūrs Eizens un Aleksandrs Vederņikovs.
Kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs Georgijs Smirnovs (1960.), kormeistars un muzikologs, ir Maskavas Valsts konservatorijas Kordiriģēšanas fakultātes absolvents. Pirms kora “Pravoslavnije pevčije” izveidošanas G. Smirnovs bijis vairāku Maskavas profesionālo vīru koru un baznīcas koru diriģents un kormeistars, kā arī studējis krievu baznīcas dziedāšanas vēsturi. Būdams izdevniecības “Muzika” redaktors, viņš sagatavojis izdošanai vairākus krievu sakrālās mūzikas krājumus.
Rietumeiropas muzikālajās aprindās krievu baznīcas koru dziedāšana allaž radījusi īpašu sajūsmu. Lielākoties tā attiecināma uz “basso profondo”, t. i., krievu oktāvistu majestātisko skanējumu.
Komponists Ādolfs Adāns, 1838. gadā noklausījies Sanktpēterburgas Galma kapelas koncertu, atzinis, ka kora basu skanējums viņam atgādinājis ērģeļu skaņas un spēcīgi ietekmējis klausītāju nervu sistēmu. Hektors Berliozs šo pašu kori klausījies, kad 1847. gadā apciemojis Krieviju, vēlāk rakstot, ka kora basi varējuši nodziedāt skaņu “la” viszemākajā reģistrā. Arī Roberts Šūmanis 1844. gadā salīdzinājis krievu oktāvistu dziedāšanu ar pērkondimdošām ērģeļu skaņām. Kādu XVII gadsimta franču ceļotāju krievu basu monumentālais spēks saviļņojis tik ļoti, ka viņš iedomājies: varbūt rezonatora vietā koris izmanto svētbilžu sienu?
Taču ne jau balsu salikums vai dispozīcija ir šī skanīguma noslēpums, bet gan dziedāšanas kaisme. Krievu pareizticīgo kora klausītājus tā aizrāvusi gan senāk, gan šodien. Un būtu grūti to izskaidrot loģiski. Krievu pareizticīgo kora dziedāšanā izpaužas īstenā krievu tautas dvēseles degsme.
(No Hermaņa Brauna fonda mājaslapas)
