Pagājušo sezonu sākot, jauktā kora “Aizkraukle” dziedātājiem sirdis alka “pēc kaut kā cēla, nezināma”. Ar lielu domāšanu, rēķināšanu un lemšanu izvēlējāmies galamērķi — Alpus un
17. starptautisko koru festivālu Altā Pusterijā. Turklāt pašā jaukākajā — saulgriežu — laikā.
Viena no Eiropas skaistākajām vietām
Sagatavojām latviešu mūzikas programmu, gan laukumos, gan baznīcās dziedamu, un agrā 18. jūnija rītā koristi, diriģentes un līdzjutēji sēdās autobusā, lai pāri Lietuvai, Polijai, Vācijai un Austrijai dotos rādīt latviešu dziesmotās tradīcijas tiroliešiem.
Alta Pusterija ir viena no Alpu daļām, ietilpst Dolomītu Alpu masīvā. Kopš 2009. gada Dolomītu Alpi iekļauti UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā, uzsverot īpašo skaistumu, dabas ģeoloģisko un floras daudzveidību — te aug vairāk nekā 2400 augu sugu. Šī teritorija iekļauta 50 skaistāko vietu skaitā Eiropā. Te redzam gan augstos, vēl jūnija vidū sniegotos kalnus, gan Alpu ezerus ar aukstu debesis atstarojošu ūdens spoguli, gan ļoti daudz ziedošu puķu kalnu nogāzēs un ielejās — no baltajām vizbulītēm un gaiļpiešiem līdz margrietiņām un magonēm.
Vēsturiski šī teritorija piederējusi dažādām varām — agrāk Austrijai, šobrīd Itālijai. Valoda sadzīvē un skolā — vācu valodas ladīņu dialekts, otrā oficiālā ir itāliešu valoda.
Arī pilsētu un dabas objektu nosaukumi lasāmi divās valodās. Kā teica viesnīcas saimniece — kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un eiro ieviešanas savstarpējās attiecības un attieksme pret to, ka Alta Pusterija ir Itālijas sastāvā, ir uzlabojusies, agrāk dominējusi kustība par atkalapvienošanos ar Austriju. Dzīvesveids ir kalniešiem raksturīgs, galvenā nodarbošanās — tūrisms: ziemā — slēpošana, vasarā — pārgājieni, ekskursijas kājām un braukšus. Pie līdzenuma pieradušos latviešus pārsteidza siena vākšana ļoti stāvajās nogāzēs. Ēdienu ziņā abas, gan itāliešu, gan austriešu, tradīcijas apvienotas — ēdienreizi sāk ar pastu kā itālieši, bet var mieloties arī ar knēdeļiem un skābiem kāpostiem, kā arī saldajā nobaudīt īstu ābolu strūdeli vai saldējumu.
Apliecinājums
viduslaiku stilā
Starptautiskais koru festivāls ir īsta dziesmu draugu pulcēšanās vieta, lai ne tikai baudītu dabas skaistumu, bet arī kopā muzicētu. Festivālā šogad no 60 koriem lielākā daļa bija Itālijas kori, 16 ārzemju viesu kolektīvu no Latvijas, Igaunijas, Čehijas, Dānijas, Somijas, Vācijas, Izraēlas, Dienvidkorejas un Nīderlandes.
“Aizkrauklei” bija paredzēti vairāki priekšnesumi, vispirms Sankandido kultūras centrā, kas bija arī festivāla centrs. Šajā pilsētā notika arī svētku gājiens un viens no āra koncertiem. Villabasā dziedājām nakts koncertā un brīnišķīgajā Svētā Stefana baznīcā. Īsta bauda bija dziedāt Dobjako Gustava Mālera kultūras centra zālē ar lielisko akustiku un atsaucīgo publiku. Gan koncertos, gan gājienā, gan vienkārši ielās izbaudījām, cik lielu prieku apkārtējos raisa mūsu krāšņie Lielvārdes novada tautastērpi. Nenoliedzami, saulē, kalnu, ezeru un puķēm pilno balkonu fonā arī pašiem pārstāvēt Latviju bija ļoti patīkami.
Īpašs ir šī festivāla noslēgums, kasd katrs koris saņem ar roku rakstītu apliecinājumu par piedalīšanos, ko viduslaiku stilā rakstījis kāds priesteris, viens no retajiem, kurš šo rakstības veidu vēl prot. Visi kori kopā dzied arī festivāla kopdziesmas — Alpu kalnu himnu “Signore delle cime” un “Vergu kori” no Džuzepes Verdi operas “Nabuko”.
Vasaras vidū sniegā
Neilgajos brīvajos brīžos aizkrauklieši pabija pie Anterselvas ezera, kāds drosminieks pat izpeldējās tajā. Savukārt gleznainā de Braiesas ezera skaistumu daļa izbaudīja laivojot, daļa — raitā solī apejot tam apkārt. Īpašs piedzīvojums bija festivāla pēdējā rītā, kad ar pacēlāju uzbraucām aptuveni divu kilometru augstumā un pietuvojāmies sniegotajām virsotnēm netālu no Sesto pilsētiņas.
Ar festivālu brauciens bija tikai pusē. Tālāk kora ceļš veda atpakaļ Austrijas virzienā, un, atvadoties no Alpiem, pa pašu Dienvidvācijas maliņu, gar Bodenezeru devāmies Švarcvaldes virzienā. Tur mūs laipni gaidīja bijusī aizkraukliete, arī kora dalībniece Inese Avena ar ģimeni, kuri jau gadu rūpējas par Daugavas Vanagu latviešu mītni “Bērzaine” Freiburgā. Te, kā vēsta informācija internetā, Vācijas siltākajā pilsētā, mums kopā ar Eiropas latviešiem bija paredzēts svinēt Jāņus. Pēc Otrā pasaules kara dažādās zemēs mītnes vietu radušie latvieši te kopīgi nopirkuši zemesgabalu, kurā radīt savu mazo Latviju kara veterāniem. Arī tagad tā ir vieta, kur rast pagaidu mājvietu studentiem un darba meklētājiem, kur saņemt palīdzību un padomu grūtās dzīves situācijās, kā arī rast naktsmājas Eiropas apceļotājiem, kādi šoreiz bijām mēs.
Notis un vārdi
galvā
Līgo dienas rīts ausa silts, pēc brokastīm posa māju un pagalmu, sakārtoja ugunskura vietu, cepa pīrāgus un vija vainagus — viss tāpat, kā tiktu darīts Latvijā. Vakarpusē Bērzainē sabrauca tuvi un tāli ciemiņi — latvieši un vācu draugi, lai kopā ar mums svinētu Jāņus, kuros netrūka ne alus, ne siera. Un pāri visam — skanīgām balsīm piedziedātas un Janas spēlētā akordeona skaņām papildinātas Bērzaines pļavas un pakalni. Neraugoties uz lietu, kas laikam jau tradīcijas dēļ izdomāja līt šajā naktī, latvieši gāja rotaļās, dejoja, dziedāja un pat lēca pāri ugunskuram. Tie, kam mūsu tradīcijas svešākas, bija pārsteigti, cik daudz dziesmu var dziedāt bez notīm un drukātiem vārdiem.
Jāņu diena nāca kā “saldais ēdiens” ar nu jau septīto valsti šajā braucienā — pavisam tuvu esošajām Francijas pērlēm — Kolmāru un Rikvīru. Elzasas reģions pārsteidza ar milzīgām vīnogulāju plantācijām, nebeidzamām iespējām degustēt vīnus lielākās un mazākās saimniecībās (to laika trūkuma dēļ atstājām citam braucienam), novada simbolu — stārķiem, kas mitinās kokos un “muito” tūristus kā kanālmalas pīles Rīgā. Kolmāra paliks atmiņā ar skaistu braucienu laivā pa upi, kad redzējām ne tikai puķēs krāšņi slīgstošos tiltus un krāsainus namiņus, bet arī kuplo gulbju ģimeni, kas ļoti mērķtiecīgi veda pusdienās uz upmalas restorānu savus astoņus bērnus. Starp citu, Briseles slavenā čurājošā puisēna kopija redzama arī šajā pilsētā, tā ir Briseles mēra dāvinājums. No Strasbūras puses iebraucošos sveicina miniatūra Ņujorkas Brīvības statuja, jo tieši Kolmārā dzimis tās autors Frederiks Ogists Bartoldi (1834. — 1904.), un viņa mājā iekārtots muzejs. Puķes visapkārt bija arī senatnīgajā Rikvīras pilsētā, kur viens stūrītis skaistāks par otru. Pat veikaliņš, kurā bija tikai Ziemassvētkiem paredzētas lietiņas, bija raibs kā visraibākā petūniju dobe.
***
Arī mājupceļš uz Aizkraukli bija dziesmots un svinēšanām piepildīts, jo grupā bija ne tikai Līgas un Jāņi. Vēl pēdējā kopīgajā vakarā Polijas mājīgajā viesnīcā dziedājām un dancojām uz nebēdu. Prieka pilns bija šis brauciens. ◆
