Arvien biežāk stresa un cilvēku drūzmas nogurdinātie pilsētnieki izvēlas krasi mainīt dzīvi un pārceļas uz laukiem. Klusos Taurkalnes “Kadiķus” par mājvietu izraudzījušies bijušie rīdzinieki Larisa un Jurijs Šestakovi.
Veldzē peldes dīķī
Jurijs, kurš nesen sācis inženiera darbu Skrīveros, SIA “Skrīveru saimnieks”, stāsta, ka atšķirība starp Rīgu un Aizkraukles pusi bija krasi jūtama jau pirmajās dienās. Kad pie veikala “Viss lauksaimniekam” sieva pazaudējusi dārgu rotaslietu, pēc nedēļas veikalā atgriežoties, pārdevēja pazaudēto atdevusi. Šis gadījums viņus patīkami pārsteidzis.
Savukārt Larisa, kura “Kadiķos” dzīvo ceturto gadu, agrāk strādājusi par pavāri un konditori, baudījusi vētraino dzīvi Rīgā, diskotēkas un citas izklaides, iemainījusi to pret lauku mieru, klusumu, dabas harmoniju. Uz Rīgu un Jūrmalu vasarā aizbraucot vien reizi divos mēnešos pie vecākiem un māsas. Larisa bez ūdens tuvuma nevar dzīvot, tādēļ liels bija viņas prieks atklājot, ka “Kadiķos” ir trīs lieli dīķi. Viens no tiem pietiekami dziļš, lai tajā varētu peldēties.
Par nolauztu nagu nepārdzīvo
Pretēja Larisai esot viņas māsa, kurai nav nekā labāka par dzīvi Rīgā. Tādēļ līdz pat šim laikam viņa vecāko māsu Larisu nav apciemojusi. Baidoties no ērcēm, odiem un citiem kukaiņiem. Dundura kodienu pavadot kliedzieni un sašutums. “Tipiska pilsētniece ar mazu sunīti un skaistu automašīnu. Divdesmit gadu vecumā arī es varbūt tā domāju,” stāsta vecākā māsa.
“Pirms pārcēlos uz laukiem, paziņas teica: izmainīs tevi lauku dzīve, apvelsies, nerūpēsies par sevi. Protams, gela nagus vairs nelieku, bet vēlos būt skaista sev un vīram par prieku. Kāpēc pārdzīvot par nolauztu mākslīgo nagu? Labāk priecājos par saviem veselīgajiem dabīgajiem.”
Uz Jūrmalu nevelk
“Katru gadu atrodu te sev ko interesantu, bet nodarbi, kura dotu ienākumus, gan vēl neesmu apjautusi. Vasarā dienas paiet, lasot ogas dārzā vai mežā, gatavojot ievārījumus. No sēnēm lasu tikai baravikas, un, kamēr šo sēņu vēl nav, varu priecāties par kokā izveidotu milzu baraviku pagalmā,” saka Larisa.
Saimnieks, kurš no bērnības pieradis pie lauku gaisa, agrāk šajā pusē medījis, tādēļ pie pirmās iespējas ilgi nedomājis — iegādāties vai nē īpašumu šajā pusē. Māja celta 1927. gadā un stipri nolietota, tāpēc vienpadsmit gados, kopš tā iegādāta, nācies veltīt tai ne mazums darba un materiālu, arī apmūrējis to. “Man bija sapnis — dzīvot laukos. Pārsteidza sievas attieksme: viņa to pieņēma un iemīlēja, un nu nedēļas nogalēs pat nav pierunājama braukt, piemēram, uz Saulkrastu pludmali,” stāsta Jurijs.
Kaimiņu maz
Saimniecībā kādu laiku bijuši arī truši un vistas, bet diemžēl meža caunas dējējas apēdušas vienu pēc otras. Tā kā darbs Rīgā prasīja daudz laika, atteikušies no trušu audzēšanas. No 17 zivju sugām, vēžiem, kuri mīt dīķos, ūdri ‘‘parūpējušies’’ par foreļu izķeršanu. Saimnieks teic, ka, iespējams, nākotnē, kad paaugsies bērni, izveidos te zemnieku saimniecību ar visu tai piederīgo — lopiem un apartu lauku. Pašlaik trīs dēli studē. Vecākais Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) un strādā par projektētāju, vidējais — Rīgas būvniecības vidusskolā, un jaunākais sāks mācības arī RTU pirmajā kursā.
Larisa stāsta, ka viņai laime nozīmē dzīvot tā, lai varētu priecāties par katru austošo rītu. Jādomā par to, kā, šeit dzīvojot, varētu arī nopelnīt, jo mūsdienās bez naudas diemžēl neiztikt. Lai arī iedzīvotāju te maz, līdz ar to arī kaimiņu, lieli palīgi ikdienā ir Uldis un Skaidrīte Daubes. Uldis ziemā ceļu izšķūrē vai rudenī iestigušu mašīnu no grāvja izvelk, Skaidrīte vienmēr uzcienā ar svaigu pienu un mājas sieru. Te varētu dzīvot droši kā bērnībā, kad mājas durvis nevajadzēja slēgt un ap māju sētas nebija jāceļ, tā būtu pilnīga laime. Tādēļ arī nepatikusi dzīve Rīgā mūžīgo baiļu dēļ tikt apzagtai vai satraucoties par automašīnas drošību. Ikreiz, ejot veikalā, jādomā, lai rokassomiņa būtu aizvērta, jāuzmana lietas, lai tās nenozagtu.
Bez marmora grīdas
“Kadiķos” skaisti esot arī ziemā, kad sētsvidus piesnidzis un rudajam kaķim tik ausu galiņi spīd kupenā. Durvis neatvērt, un, šķiet sasnigs līdz pat jumtam. Tad arī slēpot var un pēc tam krāsni iekurt omulībai. “Ciemiņus, kuri vēlas pie mums atbraukt, laikus brīdinu — marmora grīdas mums nav, tie, kuriem nepieciešams smalks komforts, lai nebrauc un nenorāda, ko vajadzētu mainīt, ko nojaukt, ko uzcelt. Mums to visu nevajag,” smejot saka saimniece.
***
Uz mājas durvīm uzkrāsots liels margrietiņas zieds, un saimniece teic — tas esot mīlestību, uzticību un ģimeni simbolizējošs zieds. Kāpēc lai neuzgleznotu to uz durvīm?
